Stradiņa meistardarbnīca

***

E z e r a d ā v a n a

Alūksnes ezers man dāvāja, savos ūdeņos skalotu, aijātu, ielīgotu un veidotu priedes koka stāstu. Vēju, viļņu,augu, un dzīvnieku,gaismas un tumsas , cilvēka apziņas skartu. Pārtapušu galdiņā, sev un Tev par prieku esošā bezvārdu mīļumā. Pateicoties saknēm un galotnei, sākumam un beigām. Pateicībā dzīvojot mirkli. Lai mainītos un vienmēr pārtaptu jaunā sākumā, jaunā pateicībā.

***

Z v a n s

“Zvanu tev, lai pateiktu-Tava izgatavotā gulta- silda!” – man teica jaunās gultas saimniece. Šī gulta -tā viņai ir dāvana no meitas un viņas vīra. Ir tik labi apzināties cilvēku jūtīgumu, kas uzplaukst pateicībā. Esmu pateicīgs.

***

P a s p ē t n e s a s t e i g t

Doma nezin, ka beigu nav , ir tikai tādas mazas beidziņas. Doma nezin , ja tā pati nav izzināta. Paspēšana, jau sevī nes sasteigtību. Kas jāpaspēj debesīm, ko tās var nokavēt? Lielākais, ko cilvēks, šajā, cilvēkformā var piedzīvot- tās ir debesis,priecīga bezceļu apziņa.Kad nav uz ko paspēt, neko nevar nokavēt. Viss , kas ir , ir tieši laikā!

***

J ū t ī g a m …..

Jūtīgai Dvēselei
Izsaku sevi, rakstītā vārdā, no šķietamas drošības zonas.
Vērojot savas sajūtas , to interpretācijas, smadzenēm strādājot, sevī esošo izliekot .Tavai un savai uztverei vai ignorancei. .
Neredzamais mani uzrunājis vienmēr. Nav zināms kāpēc. Tas ir fakts. Vienmēr, cilvēkus, notikumus, esmu izjutis emocionāli. Dziļi , iekšēji, personīgi. Esmu jūtīgs. Iespējams, sevišķi jūtīgs. Neapzinātas skumjas un nedrošības sajūta, ir tās emocijas, kuras sevī vēroju kopš bērnības. Cilvēki vienmēr saskatījuši manās acīs to, ko viņi sauc par bēdīgumu. Savukārt es, vienmēr biju spiests attaisnoties, ka esmu priecīgs. To darīju, jo sajutu nepareizību sevī. Izveidoju ieradumu , ar vārdiem atspēkoties sev un viņiem. Manas acis no tā nekļuva priecīgas.Prāts nekļuva līksms.Un tad , sajūtot nepieņemšanu, nespēju būt pašam, – bēdas slīcināju. Mans prāts izdomāja apvienoto pašaizsardzības-pašlikvidācijas sistēmu , kas parasti beidzās ar apziņas izslēgšanos. Toreiz, audzinātības, ģenētikas, tradīciju, sabiedrības nezināšanas piestrāvots, nesapratu, ka būt pašam, atklājot un pieņemot sava ķermeņa savdabības un rakstura iedabu, ir svarīgākais , indivīda uzdevums. Tas garantē veiksmi starp citiem. Izdzīvošanu sevis mīlēšanā. Un tagad jau zinu arī ,ka paliekot pie sasniegtās , sevis , kā indivīda apziņas , no savas būtības , no vienotības ar visu apziņas ,esmu norobežojies. 1997, gadā, mīlestības enerģija , piepildīja manu tukšumu, izspiežot no tā alkohola reibuma bezjēgu. Trīs(3 )cilvēkbērni ,3000 dabu un koku cildinoši darbi, ir šī laika auglis. Šajā, savas dzīves posmā, mīlot un strādājot ,biju uzradījis ilūziju, kurā radu drošību, spēku. Ilūzija par laimi. Tai biju pieķēries. Lai nu kā, manā domāšanā vienmēr valdījis izteikts romantisms , cerība uz labā uzvaru, pat ideālisms, tomēr, dzīves notikumiem 46 gadu pieredzei laiktelpā ejot, šīs īpašības , nav pasargājušas no sāpēm , no nespējas būt laimīgam. Ilūzijas spēkam pēkšņi gaistot, notikumu uztveres iespaidā ,ir sajūta, ka ārējs Dievs, uz ko esi paļāvies , kurš sargājis, ir neaktīvs, bet iekšējās vienotības ar visu spēks , tikai ieradīsies.(varbūt). Tas ir kā atrasties inerces kustībā , bēgot no nāves. Kā sapnī, kad skrien un nevari pakustēt. Un tad es atmodos ,nespējā vairs šo savu ierasto sapni skatīties, bet arī celties un turpināties nav spēka, motivācijas un jēgas. Sāpīgā klusumā, rodas jautājums: kā tālāk? Pašiedvesma te nepalīdz. Zāles , dakteri , hipnozes,masāžas, smaržas, garšas, terapijas, sevis mīlēšana, reliģija, aktīvs darbs, izklaide, sports, sekss, , tas viss ir bijis. Vienmēr ticībā, ka ārējās pasaules meistari, veiks uzlabojumus manā iekšējā pasaulē. Un ātri.
. Tas , kas radījis manu nespēju , radījis arī sāpes.Tas , kas to radījis, neesmu es, tas ir mans. Tas, kas to visu radījis ir domāšanas veids, apziņas līmenis, sevis nepazīšanā, pat noliegšanā. Un tā viss ir mana prāta saturs. Atmiņa. Neviens ārsts nav tuvāk par mani. Dakters ir slimniekā.
Šādi rakstot , izpaužu par sevi, tā izpaužās apziņa caur mani. Te ir klātesošs arī manas individualitātes egoistisks redzējums (prāta domu satura teiktajā). Tā šim, man, notiek sevis meklēšana. un dīvainākais ir tas , ka tas ko meklē , nekur nav pazudis. tas tikai guļ aiz domām par sevi. Apzinos arī ,ka tas ko paužu šajos savos izpratņu rakstiņos, spēj ievibrēt palīdzoši, vien man līdzīgus cilvēkus. Tādi ir. Paldies jums jūtīgie un sevišķi jūtīgie, ka esiet. Tieši jums , visgrūtāk sadzīvot ar sevi un tādēļ, bieži arī ar citas apziņas cilvēkiem.Tieši jūs pieskaņojoties sabiedrībai neīstumā, jūtieties vientuļi.Jūtot neīstumu. Tieši jūs esiet tie , kas pieķerās mīlestībai un naidam. Jūs neesiet vienaldzīgie. Bet , sevi neizzinot , jūs sapņojiet. Jūs jūtiet sāpes,sevī. Sirsnīgums un patiesums ir jūsu cilvēciskā mēraukla. Šī jūtība var mūs nobeigt, un to apzinot tā var darīt mūs sevišķi dzīvus. Viss ir vajadzīgs tikai tik ilgi ,lai saprastu , ka tas nav vajadzīgs.

***

L a p a u z l a p a s k l u s a s k l u s i ņ a s

Kāda klusa daba. Mirklis starp domām. Darbnīcā. Koka lapa ir dzīvības forma.Tā tomēr nav personība ,kā es, kuras mazais , ar prāta konceptu pašnostiprinātais , zinošais, sevi meklējošais, nebeidzamais “es”. Lapa pauž pilnību sevī- vienkārši esot. Tā neko nezin, tā pieņem un nepretojās lapas dzīvei, necīnās ar sevi un citiem. Tajā ir miers un klusums arī tagad , pirms aiziešanas , kad viņas dzīve nodzīvota. Formu pasaules mainībā ir burvība. Tās dzimst, pastāv un izzūd. Zūd domformas, attiecības, pārliecības, uzskati, varēšanas, nauda,sasniegumi, prestižš, zināšanas, tradīcijas, visi materiālie dzīvie ķermeņi. Ieskaitot manējo. Pat tautas, nācijas, planētas un galaktikas dzimst, ir, zūd. Pieķeršanās formai, tās mainīgā būtībā , tūkstošiem gadu ir bijusi civilizācijas izdzīvošanas un attīstības vadošais motīvs. Izdzīvošanai trenētais prāts, uz sevi neattiecina pilnu dzīves ciklu. Vārdu – nāve viņš attiecina uz citiem. Tas izglītojās , krāj sevī personīgo un kolektīvo, neskaitāmu paaudžu pieredzi , lai izdzīvotu un pašapliecinātos cīņā vai neilgā sadarbībā ar citiem prātiem , kuri arī grib būt nozīmīgi.. Viņam dzīve ir cīņa, izdzīvošana, pārliecības, reliģijas, partijas, bērnu, ,konforta, labklājības , attīstības,reizēm pat garīguma vārdā. Ja mans prāts necīnās , tas tomēr nemitīgi komentē , vērtē manu maņu orgānu piegādāto signālu kopumus , notikumus, cilvēkus. Radot domas. Viņš saka , ka katra no tām ir svarīga. Ja apkārt ir visa pirmfons- klusums, tad prāta radītais mentālais troksnis iekšēji ,ir jo labi dzirdams. Nemitīgs.Daudzi prāti mīl darbību, aizņemtību, plānu kalšanu, atbildību, pienākumu – tikai ne sava saimnieka – cilvēka ( lai gan pārsvarā , mēs esam prāta kalpi, nevis tas kalpo mums) savas patiesās būtības apziņas rašanos.Prātam caur varēšanu jābūt novērtētam, tam visu prāta dzīvi jāturās līmenī, caur pieredzi jāvar attīstīties. Un ja tas nespēj būt nozīmīgs citu prātu starpā, tad bieži tas pieņem upura lomu, nosodot, aprunājot,slimojot un vārguļojot, nepieņemot realitāti, notikumus tajā, tos vērtējot labos – ļaunos. Tas no pirmdzimtā grēka rašanās akta. Paradīzē esot, cilvēks nogaršoja dzīvības koka augli- iekodās laba un ļauna atzīšanas ābolā. No tā laika ciešam , savas zināšanas, prāta, varenībā. Aizmirstot esību.Prāta pieredzes izveidotais “ES” , šī personība, ar tai , vai sev uzkārtajām, daudzajām etiķetēm,- ko par sevi zinu un ko par mani zini tu , nodalot sevi ar prāta individualitātes izdzīvošanas prasībām pret pasauli un dzīvi kopumā, neizbēgami cieš dažādās formās. Radot ciesšanas līdzcilvēkos, kuri līdzīgi sevi asociē ar sava prāta uzkrājumiem par savu dzīvi un sevi tajā.Cilvēks ir apziņa, kas caurvij šo ķermeni šī smalkā apziņa ES savieno ar TU. ES ar visu un visur esošo. šī sevis apziņa nav prātam izskaidrojama, viņš to nevar, jo vārdi arī ir tikai forma. Tie ir nepilnīgi . Kad manī esoša apziņa apzinās pati sevi, tas ir mirklis , kurā ierobežotā prāta spējas beidzās un sākās bezgalība.

***

Aiga- Harijs

Harijs: Jā. Liepas pilnas ziedu medus bišu. Smaržo un zummm. Katram un visiem, kas grib un var. Mana latvietība liepai sveša. Tāpat kā dabas gēns ir katrā cilvēkā jo viss ir daba. Robertam skaists vārds! Liekās, ka vārdam un nosaukumam ar garšošanu nepeitiek. Rādās, te dziļāks noslēpums, brīnumam, kas dzīvība.

Aiga: Roberts gatavs pagaršot visu kas man rokās, viņš ēd arī zivju barību, tā laikam viņam tāda mīlestības izpausme pret mani, vai vienkārši dziļa ziņkārība. Liepa sievietes koks, vīriem spēku jāiet smelties Ozolā

Harijs :Labrīt Aiga!Lai vīrietis sevī iepazītu maigumu, lai tas dziļāk saprastu sievieti, – ir jāsaplūst ar Liepu. Gan tevī ir vīrišķais spēks, gan manī sievišķais maigums. Abi ir visiem. Liepas un ozola saspēle ir tikai simbols. Dzīve ir iespēja izzināt plašāk, , to , kas pirms simboliem un koku formām.

Aiga : Pilnībā piekrītu, Labrīt

***

Ne es

Ne “ES” radu koka formas,
Ne ” ES”saskatu skaistumu
Ne “ES” saku vārdus
“E S” varu vien sevi vērojot iepazīt visu.
N E K A S. Šis , ko redzi ir nekas. Un tomēr, tas , ko redzi -IR.
Tā ir brīvības sajūta, veidojot , radot, veidot un radīt, neiekļaujot objektu koncepcijā. Ļauties dzīves brīdim, paverot vārtus , kas ved dziļumā.
Prātam nav izaugsmes, tas nebagātinās, netiek gudrs. Visticamāk ,tavs prāts izveidos pašapliecinošu domu, ieliekot , neko ,sapratnes būrītī. Ja nu viņš nespēs , neko ātrumā piemeklēt, tad tiks pieņemta īsa koncepcija par mani – Hariju Stradiņu, kā nekā autoru. Var gadīties, ka tavs prāts zibenīgi analizēs manas domas, līdz tavai uztverei, vai uztvert nespējai aiznestas ar vārdu palīdzību. Arī vārdi ir forma. Lai izdzīvotu un attīstītos formu pasaulē, to neapzinoties, pilnībā kalpojam savam prātam. Asociējot sevi ar savu prātu. Mums visam vajadzīgs prāta auglis- vērtējums. Un vērtēt mēs varam tikai KAUTKO , ar ko neskaitāmu paaudžu laikā iepazinies cilvēces kolektīvais + mūsu personiskais prāts.Prātam nav saprāta vērtēt KLUSUMU, TUKŠUMU, ARĪ ŠO NEKO. Vērtētas tiek vienīgi sevī formu nesošas parādības. Prāta darbības faktiskais , vēlamais efekts ir REAKCIJA uz formu.
Tādi radot , man , kā prāta kalpam spējīguma apziņu, spējot pastāvēt, bet ne mierpilni būt.
Tikko dzimis cilvēka mazulis, ir brīvs no prāta konceptiem. Būt dzīvē, ir tā būtība. Tālāk jau, vecāki, skolotāji, priesteri, grupas dalībnieki, ozrganizācijas, vide, sabiedriskā iekārta, un jeb kas , ar pārliecību šķietami nostiprinājies.Izdzīvošanas instinkata vadītas , mūsu smadzenes , savu darbību organizē , izkārtojot miljardiem smadzenēs esošo neironus , mūsu reakciju uz dzīvi nosakošās ķēdēs. Šo ķēžu darbība nosaka mūsu personības iezīmes. Ikreiz , kad mūsu maņu orgāni , smadzenēm ziņo par notikumu , neironi zibenīgi izkārtojās ķēdēs , kuras mums vēsta kā rīkoties. Ja es zinu, ka esmu mans prāts, tad zinu tagad arī , ka no mana prāta lēmumiem , atkarīga mana izdzīvošana formu pasaulē.
Kad mazulim tiek uzdāvināta viņa pirmā mantiņa, viņa pirmā īstā forma, līdz ar šo dāvanu , viņš saņem vēsti, par visu lietu nodalītību. IR DZIMIS EGOistisks prāts. Un tiešām, formu pasaulē , kurā dzīvo 99.9 % cilvēces, škietami neiespējami saprātīgi būt bez ego., Vairums no mums skaidri zin , ka nu ES nekā bez MANS ( viedoklis, pozīcija, īpašums, darbs, bērns, vīrs, sieva, uzskats, – DZĪVES STĀSTS).Mans ir mans. Kā mazulis, kurš sevi sācis apzināt, ātri pieņem formu pasaules likumus , kuru zināšana un ievērošana ļaus labi dzīvot, tā arī mēs- jau ne mazuļi būdami , neapzināti nodzīvojam savas dzīves uzturot sevī šo atdalītību no citiem , no visa, no kā mūs sargā uz izdzīvošanu tendētais prāts. Šīs izdzīvošanas jaunības gadu forma ir – Uzņēmība, IZAUGSME, Attīstība. Liekas, nekas , kas labi , pa prātam notiek, nekad nebeigsies.Brieduma gadu forma , kad fiziskais ķermenis sāk sairt, spējas iet mazumā , startē ar pieredzi, nostiprinātiem uzskatiem, pārliecībām. Tas gūst spēku turēties pie dzīvības, stāstot savu DZĪVESSTĀSTU. Ar cīņu, un dzīves realitāti nepieņemošais , izdzīvojošais prāts, aizsedz apziņu , par VISU FORMU MAINĪBU DABĀ. Ir grūti pieņemt , kādu mazu nāvīti ( piemēram , naudas problēmas, vai agrāk, tik spējīgo roku , nespēju veikt ierastu darbu, utt.)Tas gūst spēku turēties pie dzīvības, stāstot savu DZĪVESSTĀSTU, kritizējot, vērtējot, paužot, citus dzīvesstāstus, kuri taču arī ir reāli to saimniekiem. Jaunam ego pārsvarā tagadne, vienīgais moments , kurā notiek dzīve, poligons nākotnes vīzijas radīšanai . Tagadne tad kalpo ilūzijai. Briedušam ego tagadne, kurā vēljoprojām atrodama realitāte, dzīves esībā, kalpo kā vieta pagātnes atsaukšanai atmiņā. Pagātnes atkārtota šķietama izdzīvošana. Dzīves pildošā enerģija mutuļo vien šajā momentā, kad notiek dzīve, tagad, jebkad, jeb kurā vecumā. Asociējot sevi ar savu prātu, un šī paša prāta aizsargāti no tā egoistiskās , vēl jo projām sevi apliecinošās dabas, šie cilvēki (mēs) tā arī nespējam rast ilglaicīgu , pastāvīgu mieru, projicējot šo nemieru uz sevi neiepazinušiem līdzcilvēkiem, un barojot kopējo , planētu apdzīvojošo civilizācijas nemieru. Ar savu prāta darbību, to neapzinoties, esot tieši līdzdalīgiem, tam visam neprātam ,kas ikdienā ir klātesošs civilizācijas izdzīvošanas procesā.
TUKŠUMS , mūsu prātam nav interesants. Tas nav ieliekams aprakstošā formā. Tas tomēr ir fons, bez kura esības , mēs nespētu saskatīt un mīlēt dažādās lietas, ar kurām bagātinām savu dzīvi. Formas dzīvo telpā. Pati telpa ir formā esošs tukšums- nekas.
KLUSUMS, kas ir formām neaprakstāms, tomēr ir fons dzīvīgumam, kas parādās vārdos un skaņās. Pauze vai atstarpe ir klusuma brīdis.Prāts to nepazīst Klusums , arī ir vienīgā vieta, sevī, kur spējam apzināti būt klāt domu dzimšanas brīdī. Iepazīt sava prāta radīto troksni (mentālu kņadu), un vērojot šos , mūsu smadzeņu radītos impulsus, ( domas, emocijas, fiziskās sajūtas ķermenī) , atklāt, ka lielākā daļa domu, ir domātas bezgalīgu skaitu reižu. Domas atkārtojās. katra no tām sevi piesaka kā eksistenciāli svarīgu. Neizbēgamu. Nolemtību radošu.
Vērojot savas domas, tās apzinoties, nekomentējot prātā, ( viņš spēj radīt un momentā komentēt pašradīto aizsedzot APZIŅU(mēs esam šī apziņa), Atklājās saprāts, kurš nes vēstījumu- Es neesmu mans prāts. Viss , kas manam prātam ir zināms, var tikt ar laiku apšaubīts, tas ir nestabils. Uz to ilgstoši nevar paļauties. Tas vairo ciesšanas.Miers, prāta vadībā nav apgūstams. Apziņa ir dzīve , tā ir mēs. Un katrs no mums ir vienots sevī , citos, visā. Caur apziņu, kas vieno -Mani ar Tevi
Mūs ar citiem
Mūs , ar visu lietu kārtību …..

***

Apgrēcīgais (su)Ņuks….
Viņš ir apgrēcīgs un priecīgs. Par to , ka ir…..
Sauvaļojoties, vēl bezsšķirnē un bezvārdā esot, brīvs no dresūras un apmācības , viņš neprata izprast neizprotamo, sevi un savu suņa dzīvi.Dažreizīti, kad jaudīgs snaudiens, piemigumā, iestarpinājās viņa nenoteiktajā, nereglamentētajā diennakts stundā, bez vēlamā un sasniedzamā rezultāta apceres, viņš ļāvās. Miegam. Un miegs vienmēr bija modrs.Gulēdams kādā no daudzveidīgajām, videi un noviskautkāvēlatkarīgajām gulēšanas pozām,reizēm gan, viņš bija skaļš un kustīgs. Tomēr miegs vairāk bija dziļš , nevis caurs.
Pamodies, viņš vēroja apkārtni, tā vēroja, it kā to darītu pirmo reizi. Vienmēr pirmo reizi. Izsalkums, vai ēst griba, viņam lika meklēt to, ko viņš parasti atrada uz brīvdabā klātā galda. Viņš to pieņēma sevī , neskaitot kalorijas, neaprēķinot dienas devu, un reizēs, kad galds bija tukšs, nevainojot likteni.
Pie upes malā piesietas koka laivas, viņš uzkodās staipīgam garšīgumam. Skrīvergotiņai. Tā ielipa viņa zobstarpās, zobstarpēs, saķepa augšlejās un kļuva nenorijama. Ar ķepām, viņš mēģināja atķeppināt garšmassu no sakodiena.Tas izdevās,un konfektes atlikums izvēlās zālājā. Gara , sārta mēle izšaudamās no suņa mutes ,veidoja mistiskus zīmējumus gaisā. Brīžam , mēles izšāvienā , tā pārliecās elpcaurumiem, aizsedzot acu gaismu, brīžiem, tā savilkās tūtītē, kas neatrullētā veidā pazuda atpakaļ vietā, no kuras izšāvusies.Ar gariem zobiem, garšīguma apburts, viņš atkārtoti iekodās, nu jau vēllipīgākā un staipīgākā veidojumā. Līdz tas pilnībā bija iecīnīts suņa dziļumos. Tā bija viena no daudzajām pieredzēm suņa mūžā. Kā visas pieredzes, tā bija svarīga pieredze. Tas bija kas nebijis, tādēļ vērā ņemams. Izmisīga cīņa baudas iegūšanai.
Cilvēku-saimnieku, viņš satika neplānoti. Plānošanai bija vajadzīgs laiks. Bet viņam tā nebija. Viņam nekā nebija. Bija viņš un viss bija ar viņu.
Ņuka saimnieks Ņukam iedeva vārdu. Vārds bija Ņuks. Un vārds bija pie saimnieka.
Viss bija kā bija, un notika tā , ka Ņuks kļuva apgrēcīgs. Pa atvērto vārtiņu spraugu, viņš šķērsoja atļautās robežas. Pasaules izziņas vēlmē, personisko instinktu vadīts, nezinot likumu un normu. Viņš piederēja cilvēkam. Un cilvēks dzīvoja , ar sētu apliktā zemes gabalā,(pleķītī) kurš arī piederēja cilvēkam.
Pēc trīstunduizskrējiena, kad saimnieks atkal atradās, kopā ar to Ņuks saņēma priekpilnu, saimnieka dusmu izpausmi. Brīdinājumu un mācību. Brīdinājums- dzīvosi būdā piesiets pie ķēdes, mācība- nedrīkst pārkāpt robežas.
Laikam ejot, suns apguva saimnieka dabu. Ņuks tika veidots, pārradīts, pielikts un noņemts. Tas bija ieguvis sugu un vārdu.Drošību,siltumu un bezrūpību, sabalansētu ēdienu, gaumīgu ,uzpolsterētu gultas vietu, kakla siksnu ar piekariņu, paklausību uz vārda, uzslavu un sodu par pārkāpumiem.
Viņš , šķiet bija arī zaudējis, lai iegūtu. Viņš tika sterilizēts, kastrēts, vakcinēts un čipots. Viņa izvillošanās tieksme tika bloķēta, tāpat ,kā iesmaržināšanās ar sūdu, tajā vārtoties, un reizēm tajā iekožoties.
Viņš juta sevī dzimstam, ko līdzīgu grēkam, reizēs, kad viņš atrod , bet saimnieks atņem.
Suns veidojās pēc līdzības ar saimnieku. Tikai cilvēks spēja atšķirt labo no ļaunā. Tikai saimnieks spēja mīlēt un nīst. No sirds. Ņuks kļuva gudrs. Tāds bija saimnieka vērtējums. Cilvēks spēja mīlēt suņa paklausību. Cilvēks necieta grēku. Viņš negrēkoja, tāpēc , lieliski zināja suņa grēkus. Saimnieka teiktais- nedrīkst , kļuva par vārdu, kura priekšā lieliskā iespēja būt patiesam- atkāpās.
Kopdzīvē ar saimnieku, Ņukā radās vērojums. Tas bija pieredzēts viņa , suņa dzīvē.
Suns juta dzīves skaistumu un baudas, ko tā sniedz. Viņš juta arī bailes, no pieredzētā soda un vardarbības. Viņš juta, ka saimnieks reizēm ir nelaimīgs, un tieši šajās reizēs Ņuks piedzīvo – sava cilvēka dusmas. Viņš tomēr ir bailīgi uzticīgs, vai uzticīgi bailīgs. Viņš ir suns, un cilvēks nav viņš. Starp Ņuku un saimnieku – mūžība. Nekad viņi viens otru neizpratīs. Modri vērodams dzīvi, viņš
redz mūžību, kas atdala saimnieka, viņa sievas un bērnu patiesās būtības. Tie ir tāli.
Bet , kā teicis kāds cilvēks savā simtgadusvinīburītā, izkāpjot čībās, pa atvērtu logu: Viss ir tieši tā , kā tas viss ir. Cilvēka un suņa mūži ir dažādi. Dažādu cilvēku un dažādu suņu mūži ir dažādi. Lai laime Tev un Tavam suņam!

***

S e v

Pa ceļam.
Šis te ir mans pašvērojums. Sev pašam atskaite. Sevī pašā runāšana. Ja tu šo lasīsi, ja tas tev trāpīsies, ja tu tajā iedziļināsies, tad sapratīsi kaut ko, kas tev jāsaprot. Iespējams , tu žēlosi mani, tikpat iespējams nosauksi par nenormālu. Lai nu kā, tavi spriedumi būs tavi spriedumi. Tie radīs sajūtas tevī pašā, un ja tu šīs sajūtas piefiksēsi, iespējams atklāsi tajās pretestību tam , ko lasi. It kā noliegumu un nepiekrišanu tam ko jūti. Personīgu sajūtu, kas rodas tevī. Mūsu domāšana un dzīves uztvere šobrīd var atšķirties, un tā noteikti nav vienādojama un pielīdzināma. Mūsu pašapziņa tapusi dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos, tradīcijās un vidēs. Ierakstīta atmiņās. Saticīgi un konfliktējoši redzējumi mūs vieno un šķir. Meklēju vienojošo, to par ko varam vienoties un beigt sacensību pareizībā. Smagumu, kas spiež sirdi, nevēlēšanos iedziļināties vai vēlmi spriest tiesu . Tas, par ko es te rakstu, ir mans pārdzīvojums pašam sevī un pasaulē skatoties. Spogulī skatoties. Tas ir mans pašvērojums, fakti par manu tagadni . Arī vakardiena, kad tā bija, ja bija vispēr, bija tagadne. Rītdiena, kad pienāks, to apzināšos kā tagadni. Te ir vērojums laikā skatīts. Te ir jautājums par tagadnes kvalitāti, par pašsajūtu ceļā, caur dzīves bezceļu lauku ejot. Ceļā uz nezināmo, neizzināto vēl. Nezinot kas tā dzīve tāda ir. Kāpēc tā notiek, un vai tā tai jānotiek. Kam kā jānotiek-nezinot , nepazīstot meklējamo objektu, vien nojaušot, ka meklētājs meklē pats sevi. Un tas šķiet komiski. Viss notiek prātā. Tas rosās sevī. Jautā un atbild pats sev. Tas redz un dzird sevi un vērtē dzīvi un notikumus pēc savas ierastības.Vai vēlmes, kas iedomāta. Tas uzbur realitāti un sajūt tās esību. Naksnīgās debesīs spīdošu mēnesi tu uztver iekšēji, tomēr sakot – tas spīd tālumā, bet es esmu te.Uztveru sevi iekšēji, pat apskatot savu spoguļattēlu spogulī. Vērtētājs un zinātājs ir manī. Dzīves piedzīvotājs ir mans prāts. Nosaukumus visam tas izdomā no pieredzes, tas rada priekšstatus, tos apliecinot dzīvē, kā patiesību. Līdz brīdim, kad dzīves ceļā sastaptie notikumi rada ciesšanas , nepanesamības sajūtu. Irastības nespēju izdzīvot ierasti. Tad cilvēka prāts, izcieš, izdzīvo smagu laiku vai skumju mūžu. Bez dzīvesprieka un dzīvīguma sajūtas. Tad zūd tās spējas, kuras darījušas varošu. Tad zūd piederības sajūta, tā sajūta, kas apliecina cilvēka vērtību .Ir zudis kaut kas , kā dēļ vērts dzīvot. Prāts apjucis, sajucis sevī, mēģinājumos atrast izeju pats sevī. Lineārs, taisngriezis. Zūd dzīves jēga un saturs. Nedrošība un bailes pauž realitāti. Līdz brīdim, kad pati no sevis, pati sevī rodas vajadzība izdzīvot Līdz brīdim, kad apziņa apzinās dzīvības enerģiju, kas ieplūst domas vietā. Tā , kas domu un domāšanu krustcelēs, atrod tukšu domstarpu, lai liktu sev pievērst uzmanību. Tā , mazā klātbūtnes sajūta , apžilbina spēju to vērtēt. Tās apziņa ir dziļi dziļa priekpilnuma platība. Tā apliecina man manu būšanu un jušanu. Visu pienākošo informāciju apstrādā mana domāšana. Tā rada manu dzīves izpratni. Tā rada savu vērtējumu tam , ko uztver. Tā veido manas personības iezīmes, noslieces un tendences. Tā rada rīcību un sekas , un tikai rūpīgi iedziļinoties , var atklāt savas ierastas rīcības ierastas sekas. Rīcību un seku atkārtošanos laika gaitā.Tikai nonākot pie vajadzības to apzināties, to ir iespējams atklāt . Prāts uztur sevī domāšanas savdabību, tas ir radījis mani manī, manu paštēlu, un to nostiprinājis mentālā un ķermeniskā pieredzē. Tas to nostiprinājis , uztur un piekopj, ārējo skatot iekšēji caur šīs mentālās konstrukcijas neironu ķēžu darbību, iedzimtību un nosacītību. Tas manī radījis kalpošanu prāta un ķermeņa reakcijām. Tām , kas mani pievedušas pie nespējas sevi pieņemt tādu, kāds esmu. Pie jautājuma- kāds es esmu un kas esmu. Mans prāts uztur sevī manu personību , sargā to no pasaules , manas kokapstrādes darbnīcas putekļu valstībā, koka stāstus sacerot un stāstot tālāk, miera ostas aizvējā. Mans prāts nespēj pasargāt sevi no sevis paša. No savas dzīves izpratnes paušanas domformās. Tas nepasargā no domu pārtapšanas nomāktībā, dusmās , aizvainojumā, nepiedošanā ,skaudībā, neieredzēšanā . Tas nepasargā mani no uzbrukuma, aizstāvības vai bēgšanas. No smaguma sirdī ,ko agrāk vai vēlāk rada šie trīs. Un arī tad, ja mans prāts pauž smalkākās lepnības formas- ignorēšanu, neiejūtību, tas tomēr rosās sevī pašā, savās sarkanajās robežlīnijās , vērīgi piefiksējot savus apdraudējumus, krājot tos sevī un ķermenī stāvošas, neplūstošas enerģijas formā. Bailes, kas vēlās drošību un mieru, papildina manī sprādzienbīstamu massu, kas agrāk vai vēlāk, labvēlīgos apstākļos reaģēs ar dzīvi, uzspridzinot manu ķermeni vai iekšējai spriedzei paverot izeju uz āru. Mans prāts nepasargā no uztraukuma un nemiera. No stresa. Tas to rada un uztur. Ilgāku laiku vienatnē esot, ciešu no vērtējošām un taisnību alkstošām domām, no mana prāta reakcijām uz piedzīvoto, no tā reakcijām uz varbūtējo. Te sāpu vienatnē. Negribot sāpēt, negribot skumt, negribot būt konfliktā ar sevi un pasauli. Jautājot sev: vai mans prāts ir mans ienaidnieks? Vai es esmu mans prāts, ja spēju apzināti vērot domas, kas tajā dzimst pašas no sevis. Man negribot. Līdz ar šo jautājumu uzdošanu sev pašam , esmu kļuvis vērīgs pret sevi, vērojot un apzinoties ierastas domas, ierastas darbības, ierastas izvēles un nespējas izvēlēties . Esmu apzinājies bailes, kas uztur spēju baidīties.Visur, kur esmu – esmu pašvērojumā. Ja esmu ieplūdis domplūsmā, arī tad to apzinos un nostājos tagadnē. Tā es apzinos sava prāta spējas būt nespējīgam pieņemt sevi un dzīvi, tās realitātē. Prāta spējas uzturēt nevarīgumu ķermenī. Te, esmu nonācis pie jautājuma- būt vai nebūt. Tas , ko esmu apzinājies, nav tik būtiski svarīgs, kā tas, ka esmu apzinājies. Esmu sācis vērot un ieraudzīt sevi. To, kurš vienmēr pieejams vērojumam. Manas ciešanas pavērušas durvju spraugu , svaigam gaisam, dzīvības spēkam, ļaujot ieelpoties un to pieredzēt sevī. Esmu sapratis, ka svarīgākais, kam man dota dzīve, ir piedzīvot tās mainīgumu .Ciešot no sava egoistiskā , atdalītā, nestabilā prāta reakcijām , vēloties, iedomājoties, vērtējot, gribot, dabūjot un zaudējot.Es varu tikai nezināt. Nezināt to, kas sekos. Nezināt sākumu un galu spējai un nespējai, dzīvei un nāvei, jebkam , ko piedzīvoju iekšēji. Piedzīvot spējīgu nespējīgumu būt priecīgam par labo un slikto kas dots. Par sevi pasaulē. Sāpot iekšēji un ārēji. Izstarojot sāpes. Šīs sāpes sāp vienam esot, tāpat kā esot kopā. Arī vienam esot, mana domāšana skar visus, kas spēj just un pat nedzīvo tā apstaro. Tā dzimst manī un izstarojās no manis laukā, apstarojot visu un visus. Es esmu viens no visiem un manī dzimstošās domas , jūtas un emocijas ņem spēku kopējā cilvēces pieredzes krātuvē. Esmu uztvērējs un raidītājs. Mana prāta noskaņojums, uztver un raida noteiktā diapazonā. Ar vien dziļāk izzinu šā raidītāja ietekmi uz pašu raidītāju. , Tā ir sava prāta dabas izzināšana. Šodien gribu pieņemt visu tādu, kāds tas ir, bezbailīgi un iejūtīgi. Venkārši pieņemt sevi vai sevis nepieņemšanu, dzīvi un visus ,kas dzīvo kopā ar mani. Ieklausīties un sadzirdēt , kopābūt un nepretoties izmaiņām. Izmaiņām ,kuras neizbēgami sastopu ejot pa man atvēlētās dzīves piedzīvošanas mirkļu apspīdētu ceļu Neminu un neanalizēju. Meklēju mieru sevī. Sevi sevī. Mierīgs prāts ir skaidrs prāts. Mierīgs ir kluss, tas nepauž ideju un nerada domas,nebūvē mentālu priekšstatu konstrukciju. Tas nerada savu realitāti un nereaģē uz savu radīto.Kluss ir vesels, tas izslimojis vienpersonisku pasaules redzējumu. Nezinošs bet iejūtīgs prāts, ir saprātīgs. To sevī esmu vērojis bezdomu laika zibšņos Tas paplašina apziņu, tas liek prātam mainīties. Tas vājina prāta uzturētās robežas, līdz ar to dzīvības enerģiju rodot priekā par robežu atklāšanu, priekā par plašuma apziņas klātbūtni ikdienā. Lai uzzinātu, kas esmu, ir jāuzzin, par ko sevi esmu uzskatījis ceļu ejot. Ir jāpiedzīvo pašsapratne un pašnoliegums. Jāpiedzīvo mana prāta divējādā daba . Tā vērojama manās domās, vārdos un darbos. . pasauli skatu jā un nē acīm, labi sliktu vai slikti labu. Arī sevi redzu vāji stipru vai stipri vāju esam. Mainīgi. Nepastāvīgi. Nestabili.Tādēļ nedrošība un bailes. Reizēm tie abi manī redz vienlaicīgi, tad prāts sāk domu karu, pilnībā iegrimstot sevī. Esmu ar tiem saradis. Iepazinis tos abus manī, spējās un nespējās, zināšanā un nezināšanā, saprātā un neprātā.
Te fakti, kas vēroti pašvērojumā. Tos vērojusi ar unikālu raksturu apveltīta personība. Sāpošs prāts un ķermenis, caur kura blīvajām porām sākusi spīdēt dzīvības enerģija, liekot sajust prieku par dzīvību dziļi sevī apslēptu . Te fakti , ko vērojusi mana Dzīvības apziņa. Tā nav izprātota, radīta. Tā nav iepazīta, bet ir sajusta, apķerot koku, sajūtot zvaigžņotu debesi savās krūtīs, sajūtot dzīvu zemi zem kājām, ieskatoties gotiņas acīs, vai vērojot sevi no malas uz brīdi. Tā ir sajusta , cilvēkos un dabā. Tā ir sajusta iekšēji. Te Fakti, kurus , caur mana prāta komentāriem, pierakstījusi apziņa, sevi satikdama. Var teikt arī tā- te runā mana miesa un mans gars, mana forma ar bezformīgo manī. Būtība tiekas ar virspusējo. Nezinu sāpju rašanās sākumu un beigas, nezinu , cik ļoti grūti panesami un nelabojam manīi tie ir pašlaik. Cik postoši vai svētīgi tie var izrādīties tālākam ceļam vai ceļa beigām. Tas jaunais un neparastais, tā dzīvības sajūta, reizēm liek just prieku arī sāpēs. Tas ir kas jauns- apzināt sevi sāpošu, nevis pakļauties sāpēm. Retos brīžos spēju nesaplūst ar savu nelaimīgumu. Tas ir manī, bet tas neesmu es. Esmu pieradis, ka prāts saka taisnību , bet vērojot sava prāta klusuma brīžus, esmu baudījis saprāta bezbaiļu klātbūtni. Miers, kas dzimst pats no sevis ir piedzīvots. Prāts top vesels līdz ar nepretošanos esošajam. Tad , kad tas nepretojas pats sevī, tad beidzas iekšējs konflikts, kas norisinās domāšanā. Šī dzīves pieņemšanas sajūta ir reta. Tā ir ierastas domāšanas aprobežota. Spontāns prieks pārtop pēkšņās skumjās. Tie abi var rasties ne no kā. Prieka apziņa manī vēsta cerīgumu. Tā ir optimistiska, un tā nav domu stiprināta. Tomēr tai nepieķeros.Skumjas sajūtas , šķietami ne no kā parādās un tad tās uztur un pabaro skumjas domas. Tās baro nelaimīgumu manī. To prāta daļu, kas ir valdošā pašlaik uz laiku manā domāšanā. Te, kā stāstā par labo un ļauno vilku, kas dzīvo cilvēkā. Tos jābaro, lai tie izdzīvotu. Kuru barošu, tas izdzīvos. Tikai es varu iepazīt sevī esošo labo un ļauno. Es spēju tos vērot un nonākt pie vajadzības apzināties sevī saimnieku tiem abiem. Bet pirms vajadzības būt par saimnieku, manī rodas sapratne, ka esmu kalps. Kalps savai ierastas domāšanas tradīcijai. Ar auklām darbināma lelle, kas tikai iedomājas, ka dzīvo savu dzīvi. Esmu saaudzis viens , ar sava prāta domāšanu, sevi meklējot sava prāta saturā. Tagad nojaušu, ka kalpoju lepnam saimniekam, kurš , par kalpošanu, mani baro ar skumjām.

Ar zīmuli , pierakstu sevi kladē. Izvelku sevi redzamībā pašam sev. Jautājot: kas nomāc? Atbildot: Tie ir manas un manu senču pagātnes ziņneši, kas brāžas cauri caur šo mirkli, savus trauksmes zvanus zvanīdami, modinot domas ,tās sātīgi pabarodami , un nu jau ar domu spēku stiprināti, sevi man apliecinājuši, traucas nākamībā. Šai mirklī apstājos un saprotu skaidrāk kā vakar: – tie mani tur gaidīs, lai tiktos atkal un atkal. Saprotu- tos negribu un nespēju vairs pabarot ar savu kalpošanu , ar manu uzticību . Tie zin ka tiem sekošu, tāpēc vienmēr tiekamies neplānoti, bet tikšanās ar tiem vienmēr notikusi manī. Tiem nav savu māju. Tie dzīvo manā galvā. Zinu, man tie jāiemīl, kā labdari, kā tādi, kas sargājuši mani no sevis un pasaules. Tie jāpieņem un jāapmīļo, kā manas iztēles auglis. Kā bērns , kurš manī vēl dzīvo neapmīļots un neuzklausīts.
Ir tikai vēlme un nemācēšana, skatīties faktiem acīs. Saskatīt , izkatīt , redzēt tos no sevis nost, kā vakardienu, kas nav vairs dzīva. Kas nedzīvo vairs domās un emocijās . Tā ir bijusi un , kā faktu kopums apzināta, nenoliedzama. Ir vēlme un nemācēšana pateikties vakardienas notikumiem, cilvēkiem, situācijām, domām un reakcijām manī dzīvojošiem. Pateikties šim dzīves skolotāju kolektīvam, labdaru kopai un ceļa rādītāju apvienībai. Pateikties un atvadīties no tiem. Ir tikai vēlme un nemācēšana tūlīt, tagad, uz visiem laikiem saplūst ar prieku un mīlestību. Ir vēlme un nemācēšana nepretoties visam kas ir.

• Asaras atver sagūstīta laika upes slūžas. Tās atbrīvo sakrājušos tecējumu, tas to atbrīvo no nekustīga ūdens spiediena, no nolemtības un neizbēgamības nastas. Uz laiku ir viegli. Domas apstājās , plūst rāmi. Kā akmens no sirds, kā kalns no pleciem. Tomēr tas, kas aizsprotu radījis ir dziļi manī. Tas pamazām atkal un atkal ver slūžas ciet. Tas sagūsta upes plūdumu. Laiku pa laikam upe pārpurvojas. Asaras , ir tikai enerģijas atbrīvošanas veids. Starp asarošanu un kliegšanu nav atšķirības.Tā ir izlāde, kas neatbrīvo dzīvības plūsmu sevī uz visiem laikiem. Tās palīdz izdzīvot. Tās palīdz brīdi neciest dzīves smagumu. Arī asaras ir domu pavadītas. Tās ir tikai suseklis, kā raksta dzejnieks Ziedonis.

• Nepieņemšanas sietam cauri plūst mana dzīve. Tas sijā smalki un rūpīgi. Tas ir smadzenēs iebūvēts komplekss režģis. Tas atsijā nevērtīgo un paņem vērtīgo. Tas nezin, ka visā, kas tiek sijāts, ir labais un sliktais. Visā ir melnie caurumi. Viss ir nepietiekošs pats par sevi, bez kopuma. Tas nezin, ka bez tumsas nav gaismas, bez nakts nav dienas, bez nedrošības nav miera. Te , šajā zemes virsū. Viss ir divējāds un pretējs. Plusā un mīnusā rodas kustība. Viss te ir ciklisks, nestabils un zūdošs.
Tikai sāpēs no piedzīvotas mainības, no zaudējuma smaguma priekšā dzimušas
nespējas nodrošināt nemainību, mana nepieņemšanas režģa acis kļūst platākas, šodien pieņemot sevī
vakar nepieņemto.

• Ārsts manā galvas dobumā nesaredzēja bailes. Manu ķermeni aplūkojot, viņš prasīja- no kā es pārtiekot. Teicu: Jebkas, ko es ēdu, pārtop manā miesā. Es ēdu to, un tas paliek par manu miesu. Ja ēdu ar prātu, tad zinu, ko ēdu. Bet es ēdu ar sajūtu par to , ko manam ķermenim vajag. Reizēm tam vajag neēst. Tad , viss, ko apēdu vai neapēdu , nāk manam ķermenim par labu. Gadās, kad mans prāts noliedz manu ķermeni, un tad es esmu nejūtīgs pret ķermeņa vajadzībām. Esmu novērojis, šo nejūtību sevī , baiļpilnā, saspringtā prātā. Stress dara nejūtīgu. Uzvilkts prāts- ir tuvredzīgs, tas grib izdzīvot un redz ārējo pasauli, kā bīstamu. Tas neapzinās, ko un kāpēc dara.Tas uzbūvē savu realitāti. Kā zvēriņam ,kas tikko sagūstīts. Tam ne līdz ēdienam. Bailes pārkliedz vajadzību ēst, vajadzību ieklausīties savā ķermenī, ieklausīties cilvēkos un dabā. Tas nespēj redzēt kopskatu, tagadnē reaģējot sevī, savā šaurā izpratnes tradīcijā reaģēt. Tad prāts noliedz ķermeni. Tas to nekopj, neieklausās tā vajadzībās. Tas soda sevi caur ķermeņa ciešanām, tad pārdzīvo par skatāmo rezultātu ķermenī.
Bailes valda pār iejūtīgumu. Tās domā, ka spēj pasargāt mani , radīt drošus apstākļus, šaurā dzīves izpratnes telpā. Tās nepieņem neizbēgamo realitāti to pārveidojot , cenšoties mainīt vai ignorēt.Tās neredz gaismu tuneļa galā, vien prāto, kā noturēties drošā attālumā no gaismas radītā apžilbuma.
Bailes pārtiek no bailēm. To zinu. Tieši tāpēc, mani prieka meklējumi ir tik baiļpilni. Meklējot prieku, neizbēgami sastopu bailes sevī vai citos. Bailes apliecina sevi sev pašām. Prieks ir tik rets, tā ir neierasta parādība baiļu valstībā. Tad savas bailes radījis un pieredzējis prāts saka: dzīve ir smaga un prieka ir maz.Piebilstot: bet es gribu būt priecīgs!
Pa vienai un vairumā, bailes čubinās manu smadzeņu krokās, siltas dzīvības asiņu plūsmas tecējumā.Un kad man sāp, es zinu- kāds baiļu vīstoklis radījis aizsprostu manā dzīvības sulu tecējumā. Un kad man skumji, zinu- bailes ir badainas. Tām vajag ēst. Tās piemeklē viltīgus vai ierastus ceļus , kā tikt pie ēdiena. Tās vienlīdz pabaro gan pašu saimnieks, gan viss, no kā paēst var ārpasaulē. Tās nevainīgi vai uzbrūkoši, bet nekļūdīgi uzmodina bailes cilvēkā, kas to neapzinoties, reaģē uz manām bailēm. Neapzinoties, tas pabaro savas bailes.
Neapzinoties bailes sevī, ar tām baroju man tuvo un tālo pasauli. Papildinot sāpju jūru un padzeroties no tās. Es bailes saucu par savām, nenojaušot to izcelsmi. Baiļu enerģijas frekvenci uztver attiecīgās frekvences noskaņots prāts. Šī frekvence caurauž civilizācijas šodienu. Tā ir visur un skar visu. Mans prāts ir noskaņots tās uztveršanai. Tas uztver signālus un tos raida tālāk. Neviens nekur nav pasargāts no civilizācijas radītās enerģētikas informatīvā lauka iedarbības uz savu domāšanu. Cilvēkprāts ir apveltīts ar domāšanu, radot domplūsmas. Bailes uztverošam prātam , pašapliecināšanās ir baidīšanās. Tad sevī no visa mentāli atdalīta personība , laika gaitā, nogurst no savām domām. No domām, kas nes nemieru un spriedzi, nelāgu pašsajūtu un fiziskās sāpes. Uztraukumu par niekiem, vai apātiju pret dzīvi. Bailes no realitātes, kas ir dzīves dzīvīgums, no manā prātā veidotā EGO (es), tiek paustas dusmojoties, skumstot, vēloties, aizvainojoties, nepiedodot, nepieņemot, strīdoties, pierādot, apgalvojot, neieklausoties, nesadzirdot, zinot patiesību, ignorējot, negribot, nedarot, darot negribīgi, bez intereses, neizzinot savu domāšanu, nevēloties saprast, nevēloties mainīties, balstoties pieredzē , trīcot pie visām miesām, nespējot domāt skaidri, mīlot ar nosacījumiem, darot vairākus darbus vienlaicīgi, darot un domājot, vērtējot, nosodot, veidojot savu mazo pasauli kurā ir droši, bēgot no sliktiem notikumiem, cilvēkiem un apstākļiem, pretojoties tam kas ir. Šīs bailes rada ilūziju par sevi pasaulē. Tās veido manu es apziņu. Bailes ir manā tradicionālā domāšanā. Tās ir cilvēkos , kas dzīvo pašlaik un cilvēkos, caur kuriem esam dzimuši. Tās būs arī mūsu bērnu bērnos.
Bailes ir radījušas pretestību dzīves būtībai- piedzīvot savu būtību. To satikt un atpazīt gan formās gan bezformīgajā. Sajust dzīvi sevī. Dievu sevī. Mans es dzīvo šaurā apziņas maliņā, tāpēc baidos no tās noslīdēt un iekrist nezināmajā, manam prātam nepieredzētajā, kopējā dzīvē. Baidos no nezināmā, tāpēc , nosacītības vadīts turos pie esošā. Pie esošajiem uzskatiem, domām, prasmēm, vērtībām, tradīcijām, ieražām, paradumiem. Turos pie sava rakstura, kas ir ieprogrammēts manā datu kartē. Mana domāšana ir uztveroša. Tā reaģē un nepieļauj. Tā zin , kas labs , kas slikts, tādēļ tā vērsta uz pašlabumu. Tā baidās no dzīves, no cilvēku reakcijām, no notikumu pavērsieniem, no kļūdām. Tā baidās no nespējas brīžiem, no slimībām un nāves. Tā pieprasa mīļumu un labestību, jo ir nogurusi sevī. Tā nespēj būt atbildīga par savu dzīvi, jo viss, ko tā apzinās, ir mainīgs. Iegūtais vienmēr tiek zaudēts. Tā nespēj zaudēto nosaukt par ieguvumu nākotnē, un nepieķerties iegūtajam, lai nejustu zaudējuma smagumu. Tomēr mans prāts ir kļuvis vērīgs uz sevi. Tas ir sapratis, ka viss kas ir pašlaik , tāds ir tāpēc, ka to tādu redzu. Tā esmu mācīts un pieradis redzēt. Un šis redzējums, mana prāta apstrādāts, manī aizklājis prieku par dzīvību. Fakts, ko apzinos.
Manī esošās sāpes ir atmodinājušas vajadzību būt vērīgam, ievērot un iepazīt sevi. Neziņas un nespējas laikā, ko pavadu vērojot savu domu plūsmas, savu ķermeni un tā reakcijas, savas pozas, sejas vaibstus un sapratni par lietām, esmu kļuvis iejūtīgāks pret sevi , pret savu uztveri, pret sāpēm sevī un citos. Redzīgāks. Esmu atvēris jaunu , tīru lappusi – kuras atvēršana manī atklājusi vērību uz dzīvības enerģijas plūsmu klātbūtni. Sākot pašizziņu, nonāku pie faktu apziņas. Atsitos pret baiļu sienu, kas manī. Tad baidos. Brīžos, kad pēkšņi spēju sevi atdalīt no mana prāta radītās realitātes, redzu savu ierasto domu neīstumu. Redzu sava prāta dabu, kas dara mani nelaimīgu attiecībās ar cilvēkiem. Redzu sevī kaut ko, kas mīl izcelt un pieķerties vārdam, nevēloties noklausīties un izprast visu teikumu. Saprotu, ka briedums nevar iestāties , ja bērnība nav izdzīvota. Manī esošais mazulis, vēl iekšēji raud. Tas ir nobijies un vēlas , lai to apmīļo. Cilvēkos dzīvo ne vien viņu bērnības stāsti. Cilvēkos dzīvo mammas un tēvi, vectēvi un pirmtēvi. Manī ir civilizācijas vēsture, tagadne un nākotne.
To visu sevī nes katrs no mums, un katrs no mums , kā personība, rada un rāda sevī cilvēci kopumā. Es esmu cilvēks. Vai es jūtu savu esību? Cik dziļa ir šī sajūta? Vai manas esības apliecinājums man pašam un citiem , ir mana domāšana. Spēja domāt? Vai dzīvību var apdomāt? Vai es jūtu dzīvību sevī? Vai to esmu izdomājis un radījis es? Kas manī ir īsts , stabils un nemainīgs? Kas manī ir uzticams un drošs. Varbūt tad, kad mans prāts spēs ieklausīties, tas sadzirdēs atbildes, lai noskaidrotos sevī priecīgi dzīvs…

***

Pastāsti bērnam, kā sauc putnu,….un viņš to nekad vairs neredzēs. Viņš zinās putna vārdu. Māci bērnam redzēt bezvārdu būtību.un būt jūtīgam.

***

P e r s o n ī b a n e s p ē j

Personība nevar sastapt Dievu. Arī sevi nevar. Tā sevi zin , kā savas spējas apliecināties domās par sevi un Dievu. Personība ir aizņemta ar izdzīvošanu savā sapnī, kura saturs ir viņas pašas radīts. Šajā sapnī Dievam ir loma. atkarīga no tā, ko personība par Dievu uzzinājusi ,iemācījusies ,liktenim(sapnim) turpinoties. tikai daži cilvēki , tūkstošgadēm ejot ir piedzīvojuši Dievu. Sevī. Caur savu apziņu paužot cilvēcei atziņu- nekas , nevar pastāvēt nošķirti. Viss ir vienots. Viss ir Dievs. Pārējie , pa šo laiku , Dieva koncepciju apliecinot, ir kāvuši sevi un citus ar tādu ticības spēku, ka jebkurš visuma nostūris var izdvest vien līdzjūtīgu nopūtu.
Ja es nespēju apzināties savas “dabas”, sev un citiem radītās sāpes,(savu pretestību realitātei), tad es nespēju būt redzīgs un jūtīgs uz pasaules ciesšanām.
Mēs visi esam pasaule. Visos līmeņos vienota.
Neieskatoties, neizzinot sevi, es dzīvoju sapnītī, un spēju būt vai nebūt tajā, ar spēju cīnīties vai bēgt, tieši šīs īpašības tiek stiprinātas, dzīvojot savas miesas un domu pasaulē. Lai gūtu labumu sev no pasaules. Arī attiecībās. Tāpēc attiecību nav. Nav cilvēks. Ir vajadzības apmierinājums, kas veido ierastību, pieradumu, drošības sajūtu. Ir nosacījumi, uzstādījumi un prasības Nav dziļuma, ir virspusēja satiksme. Nav pašizziņas attiecībās, ir zināšanu realizācija, reakcijā. Lomu spēle, starp indivīdiem, tautām un nācijām. Sevi neizzinot , mēs nekad neuzzināsim par saviem aktiertalantiem , lomu spēlējot. Lomas dzīvotspējai nepieciešama pieslīpēšanās, kompromiss, upurēšanās mīlestības vārdā. Ja mīlestībā vadošo lomu spēlē saistības, atbildība un pienākums, tad šie trīs attiecības pārvērš idejā un tās realizācijā. Un kādā atvērtības brīdī izteikti vārdi- mīlu tevi tādu, kāds vai kāda esi, paliek par reiz , uz laika līnijas izteiktiem vārdiem. Mēs nevaram atļauties būt paši, bailēs tikt nesaprastiem, bailēs zaudēt komfortu, tikt izraidītiem no sapņa.
Dievs ir otrā cilvēkā, visā dzīvā un nedzīvā. Viss ir Dieva parādīšanās. Redzīgajam, kam IR, ne sapņotājam, kam Būs. Dievu var apzināt ar Dieva acīm sevī.
Mēs redzam laimīgas maskas, lai tās pieder mācītājam, sludinātājam, psihoterapeitam, dziedniekam, Tev vai man .
Tā izpaužās Dievs.
Vārds ,Dievs ir novalkāts ,
Bez vārda ,viss ir Tas. Tas ir Viss.

***
Lai tu būtu sev pašam dzīvs,
Iemīlies-elpā savā
Savā sirdspukstā, gremošanā,
Atsedzies, savai dzīvības sajūtai ,
Nāc mājās,
Un atvadies,
No savas spriestspējas un vērtējumiem,
No savas pieredzes patiesumiem,
No savas domas un domāšanas.
Lec iekšā sevī pašā un iemīlies.
Savā ādā un ķermeņa sajūtās.
Ej soli pa solītim,
Savas sirsniņas dziļumos.
Sajūti.
Mata galu. Vai vari?
Sajūti savu svaru, savas pēdas nospiedumu.
Zoba garšu, mēles sakni un savas slimības blakni -sajūti.
Sviedra lāsi un savu kreiso vai labo nāsi.
Lai izprastu dabu, tev vajag vien iepazīt nabu.
Sajūti dzīvību telpā kur esi,
Tavos pirkstgalos tā nebeidzās,
Tavās domās tā nerodās,
Tavā ticībā nebalstās,
Un prātā neaptverās.
Pa parkiem, ielām un pļavām ,
Tu mēdz pastaigās iziet.
Vai vari izstaigāt mugurkaulu?
Piedzīvot kaunu par miesas baudu?
Vai jūti dibengalu?
Vai pazīsti savu dzimumtieksmi?
Un kā plūst tavas dzīvības straumes?
Tavās vēnās, upju tīklojumā, haosa harmonijā.
Sajūti ēdiena garšu.
Sajūti kumosu.
Vēro tā ceļu , pavadi.
Izzini savas siekalas.
Lai ārsts, dakteris , dziednieks,
Tevi tuvāk par tevi pašu nepazītu.
Lai tavas olnīcas nepieredz prostatītu.
Tev ir vēl laiks sevī pārdzimt,
Tu dots sev vienmēr klāt,
Tu vari zināt, un izzināt.
Tu vari vēl paspēt tikties.
Pieņemt sevi pašu un vairs neizlikties.
Tu nezini savus dziļumus,
Tu dzirdi tik savus spriedumus.
No prāta izej, pie sajūtām paliec.
Aptver savas emocijas, noskaņas un frustrācijas,
Iedzimsti pieņemšanā,
Vērības kalpošanā,
Dod savai dzīvībai spēku,
Aizmirsti pirmdzimto grēku.
Dzīvs paliekot mirsti dogmai par pasaules kārtību,
Nav tādu karu , karaspēku,
Kas Visuma sakni tevī esošu , izpostīt spētu.
Tik tu pats pretojies,
Pats meklē laimes devēju,
Kaut kur pa gabalu ,
Kaut kam, ko dzirdi, redzi, domā, uzticies.
Kaut kam svešam, zinošam tavu patiesību.
Ievēro iekšējo cīņu,
Skati to sevī – nenoliedz,
Ļauj tavam ķermenim slimot, un izjūti slimības smaržu.
Aptausti nespēju ,
Satiec uz šauras takas ,
Savu pretestību.
Tu nevari ar to ceļiem izmainīties.
Aizver acis un redzi visu sevi,
Salasi kopā pa gabaliem,
Mosties, nāc atpakaļ mājās
Tai templī skaistā, kurš tieši tev radīts
Iztīri istabas, vēdini, slauki.
Atver logus, iespīdi sauli.
Vecvecu domrakstu pilni plaukti,
Dedzini tos ar savas pretestības liesmu,
Kam jānotiek, notiksies, pagātne aizdegsies,
Un ugunī karstā, kā alķīmijā,
Skaidrs ,mierpilns tukšums radīsies.
Nostājies sirdī un priecājies,
Te stāvot-pasaulei uzticies.
Tev nekā netrūkst, tu mājās.
Vietā, bez bailēm par nedrošu dzīvi,
Tu pieredzi ķermeni savu,
Tu esi to cēlis un būvējis,
Tu esi tam devis un atņēmis.
Tas tava istaba, svētnīca, pagrabs.
Tas ne nabags un bagāts,
Tas tavas pieredzes vēsture,
Tas tavu senču ķieģeļu krāvums,
Tas tavs noliegums un ļāvums.

Tu esi miers, kas dzīvo mājās.
Tu pašpiedzīvojums kas plūst un krājās,
Lai kur tu esi- tu sevi satiec.
Tu nevari ilgi vairs pasaulē pazust,
Tev jānāk mājās.

Tu esi izsējies veselums,
Tu dzīvs bišustrops ar dzīvām bitēm,
Ir laiks, beigt sevis baidīties.
Sev pašam pretoties.
,
Dari tā ,lai tevis mazliet pietrūkst,
Esi atklājums un brīnums,
Pavēro, kā tavā klusā klātesībā,
Pazūd domas, spriedze izgaist nebūtībā.

Liec sajust sev par sevi visu,
Liec sajust savai sapratnei.

Kā sēdi, stāvi, runā.
Kā dzīvo, strādā,atpūties.
Kā ilgojies, ko gribi dabūt,
Kā trūkst, kam esi pieķēries?

Tu esi sacerējis savu stāstu,
Un to par patiesību sauc.
Tavs stāsts ir tikai tavs, starp citiem stāstiem,
Tā skaņa, – klusums tuksnesī,
Tā rindkopas un vārdu straumes smiltīs,
Un vējiņš maigs,
To sevī paņems, izdzēsīs.

Tavs jautājums – kas dzīves jēga?
Ir tavā sirdī ierakstīts.
Vai dzīves jēga tavos bērnos?
Vai tā ir darba ikdienā,
Vai tā ir dziļi tavos gēnos,
Vai tā uz zemes? Debesīs?,
Tā iegūta un noturama?

Bet varbūt jēga mīlestībā?
Par to tik bieži runāts , spriests,
Vai tā ir tīra, nevainīga?
Vai tā ir atbildības ķīla,
Vai tā ir pienākums , kas dots?
Bet varbūt pati patiesība,
Kas nepieder , kas ir, kā ir,
Un varbūt visa pieņemšanā,
Ir mīlestības būtība.

Un katrs tavas dzīves mirklis,
Ir vienmēr jauna iespēja.
To satikt sevī, savā būtnē,
Kā mūžam dzīvā kopībā.

Tas vienmēr dzīvs un gatavs mosties,
Tas vienmēr bijis ir un būs,
To nesaprast ar domājošu prātu,
Tas vārdos neliekās, tas klusa sajušana.
Tā apziņa, kas Tu.

***

D e b e s i s

Vai tās debesis , kuras vēroju, ir noslēgta sistēma?
Tās ir bezgalīgi dziļš ekrāns. Ieskaties tajās , tās paliks par fonu putna lidojumam, mākoņu rakstiem, austošai gaismai un dziļai tumsai.
Debesis ir tieši tik un daudz, lai es tās vērtētu kā skaistas, zilas, plašas vai bezgalīgas.
Lai gan , mana debesu interpretācija , man ir svarīga, tomēr pašas debesis no tās ne iegūst ne zaudē savu patieso būtību. Es priecājos par savām spējām saskatīt un reizē arī skumstu , par savām spējām saskatīt tik maz.
Ar domām par debesīm nevar tās izzināt.Domas dzimst no pieredzes, no zināšanas, tās tikai papildinās, nekad nesniedzot vairāk , kā zināšanas . Ar katru jaunu kosmisko lidaparātu atklājumu, manas zināšanas piepildās. Es vienmēr esmu nezinošs, jo nojauta , ka zinu maz , ir milzīga.Jo tālāk , fiziskajā plānā no manām smadzenēm atrodas realitāte , jo mazāk esmu spējīgs to uztvert. Zināšanas= 0,000 – Nojauta par nezināšanu = 99,999. Vienīgās stabilās zināšanas , par debesu izzināšanu ir tās, ka nekad nezināšu visu. Kā vēl var izzināt debesis? TĀS VAR PIEDZĪVOT.
Kas ir debesu vērotājs? Kas ir vērtējums par redzēto, kur tas dzimst? Vai tas , kas radījis mani, radījis debesis, zemi, zvaigznes, kaimiņa kaķi un pašu kaimiņu? Un ja visam šim , ko mēs redzam, dzirdam, utt., ir viens izcelsmes avots, viens “Tētis”, tad ,- Kas ir tas , kas NOVELK ROBEŽAS, atdala un nošķir citu no cita. Vai saule nespīd visiem? Vai kaķis zin , ka ir kaķis un dzīvo savu, apzinātu, konceptuālu – kaķa dzīvi?
Kas mani veidojis un turpina to darīt atšķirīgu, fiziski un garīgi?
Vai mana “es” fiziskais plāns- ķermenis ir atšķirtības bāzes vieta?
Varbūt esmu pašradījis savu “es”. Izdomājis. Tad tas dzīvo tikai domās par “sevi”- ilūzijā.
Kāpēc es vispār aizdomājos tādā virzienā, dziļumā? Kas esmu es, kas domā? kas ir doma, kuru es domāju?
IZZINI SEVI, ZINĀSI VISU. Prātam liekās neprātīgi ieskatīties savā dabā. Un tomēr, visas ATBILDES IR MANĪ. Tās nāk līdz ar paša prāta dabas izzināšanu, Līdz ar apziņu par atdalītību un atdalītāju. Prāts ir sagūstījis sevi , izveidojot egoistisku domāšanu, kas balstās nestabilās zināšanās, un to bāze ir “es”.
Debesis , daba, cilvēki, pasaule, ir iepazīstami vienīgi saplūstot ar tiem vienā veselā. Šī saplūsme , caur sevis izziņu, nebalstās uz cilvēka spējām. Tā ir pašreizējā civilizācijas, kolektīvā ego “attīstības” seku rezultāts, kurš skar katru individuālu , šo planētu apdzīvojošu cilvēku, caur viņa prāta viļņošanos, nemieru , steigu, dabas un sociālajām katastrofām. Vai to izjūtam, ir atkarīgs no apziņas stāvokļa. Jo tā guļošāka, jo šķietami pasargāta sava , rūpīgi koptā mazdārziņa ietvaros, jo prāts spēcīgāk atdalījies no visuma enerģijas plūsmām. Jo tas jūtīgāks un reaģējošāks , jo iekšēja vajadzība atrast SAVU patieso ES- tuvāk.

***

P ļ a v ā

Pļava – ziedu kopums . Ziedkopa, kopība, saspēle. Zāle pie zāles, škirne pie šķirnes, forma pie formas, krāsu un smaržu , klusu un skanīgu noskaņu nesaskaitāmais sakārtotais haoss. Pļava -enerģiju dancis, deja, rotaļa. Tā sevī ieņem, lai no sevis atbrīvotu . Te apklust uz brīdi saspringtā prāta troksnis.
Te uzmanība kļūst uzmanīga un apziņa sāk apzināties. Nātre iedzeļ, lai turētu modru. Lai justu , lai atpazītu niezošo sāpi sevī. Plikām kājām zāli minot, uzkāpjot siltam un aukstam, sausi čabošam, rasā iemirkstot, stindzina pēdu līdz pakausim. Pļava liek sajust sevi, caur cilvēkjūtību. Ne domājot, bet esot dzīvam dzīvajā. Zinot un piedzīvojot , visa esošā vienotību. Pļava ir mājas , vide un esība. ,grauzējiem, rāpotājiem, līdējiem, lecējiem. Tie dzīvo vienā laikā , vienā telpā ar mums. Redz pļavas saknes , debesīs slienamies. Virs pļavziedu galotnēm, tie redz cilvēka soļus. Tos, kas uzkāpj, nopļauj, dedzina, aplej, uzspļauj. Nejūtot zemi, pļavu un ziedu zem domas un auguma svara.
Pievēršot uzmanību , veltot laiku, pļava spēj dziedēt no paštēla radītās maskas neīstuma, apzināt un noārdīt cilvēka vienuma, vienatnes un vientulības robežas. Tā spēj dzēst laiku, tēva un dēlu atšķirīgo gadskārtu svarīgumu. Tuvināt un sabīdīt vienā veselā, laikā un notikumos radušos individuālo izpratņu kontinentus. Caur dabu es mācos dzīvību sevī. Caur pļavu es atklāju tagadni. Tagad es esmu. Es apzinos savu esību. Es esmu apziņa. Jo vairāk apzinos, jo dzīvāks esmu.

***

Z ā l e

Zāle ,vasarai sapumpurojot, aug debesīs. Viena pie otras ,cita pie citas. Zālītes , nezāles, smalkas un vālu vālēs savālētas. Puduros un klājeniskos , zaļa caurvītos , sulīgos leknos un vientuļos stiebros, lapās,pūkās, ziedos, pārpārēm , – viss dzīvs.
Es rauju zāli no zemes , caur cimda audumu dzīvu sajusdams. Rauju , klausoties sevī domu, sajūtu, vērojumā dzimstošu jautājumu. Zāle ir tuva. Krauju izrauto zāli kaudzē un saredzu zemi, jau bez zāles zaļuma. Tā skatās man acīs. Zeme pie mājas akmeņainā pamata , uzrunā mani. Tā runā manī. Bez vārdiem- , kuru tulkojums tāds: izrāvu zāli ar sakni. Ar vēlmi, lai sakne nāk līdz, lai izceļās no zemes pati zāles sākotne. Ar vēlmi ,lai uz visiem laikiem mana betona siena brīva. Smuka un pārskatāma. Lai skats nepinās , lai skaidrs un pārskatāms skatāmais. Lai miers
Es rauju zāli no zemes un domāju,- ko es daru? Kāpēc? Kas ir tas vieglums un prieks, kad esmu atbrīvojis koku, krūmu, konstrukciju , ceļu, taku stigu ,-atbrīvojies no zāles?
Es zinu, ka zāle un zieds ir pasaule. Es zinu, ka gaidīju zāli pavasara saules staros. Es to sagaidīju, saņēmu prieku no tās, bet tagad no tās cenšos atbrīvot skatu. Pēkšņi sajūtu sevī zināmu vardarbību pret to , ko patiesībā mīlu. Sajūtu arī šīs sajūtas apziņas klātbūtni. Tā nav pašpārmetums , kurš rada spriedzi. Tas ir viegls kautkas. Zinu, ka varu būt radošs , ievērojot un respektējot zāles vajadzību būt. Atstāju pie mājas zāles paklājiņu, piešķirot tam acumirklīgu formu.
Vai mans vardarbīgums ( vēlme kontrolēt) ,atrada formu, kādā izpausties? Varbūt, tomēr sajutu ne lepnumu, bet pateicību. Izlīgumu.
Zāle ir parādība, tāpat kā vējš saule un ziedēšana. Tāpat kā krāsa, vasara un patikšana. Viss , kas parādās- parādība. Es redzu to zaļu augam starp starpās, kārtu kārtās, tā iesējusies , lai parādītos , būtu un nozustu. Zem sniega, rudens dubļos, sausumā un ugunī- tā nav vairs. Uz laiku nav. Tā parādās atkal. Izrauta ar sakni, tā tomēr neizravējās. Tā sevī atkal un vienmēr apliecina dzīves dzīvīgumu.
Es esmu drošībā.Ierasti darbu padarījis. Stāvu pie tā, ko no zāles tiko atbrīvoju. Un skatos, jūtu, sajūtu, klausos sevī. Ko ieguvu, ko zaudēju? Tas pēc padarīta darba. Var padarīt un var nodarīt. Es daru ierasti, iemācīti, prieku gūstot apziņā, ka pareizi daru. Kā visi daru un tā daru, kā kārtīgs saimnieks , kā koptības un sakoptības zinātājs. Es daru , kā jādara. Bez pašizziņas, bez ievērošanas un sajušanas. Ir sajūta un ir skaidrība, ka tas ko un kā daru, ir vecā ieraksta , mīļākās dziesmas nepārtraukta atskaņošana. Vēlme būt drošībā,būt pieņemtam un atbalstītam, vēlme baudīt dzīvi, laimi, mīlestību.
Ir sapratne ka , atšķirtības , unikalitātes, varēšanas, mācēšanas, spēka un varas, uzbrukumu un aizstāvību, tradīciju un progresa, nacionālo ,politisko, ekonomisko, reliģisko, individuālo un kolektīvo ieradumu, pārliecību, izdzīvošanas programma- ved arvien lielākas spriedzes laukā. Pierādījumu, attaisnošanās un pārliecināšanas laiks agonē. Tas notiek redzami. Individuālajā un kolektīvajā cilvēka radītā pasaules uztverē un notikumu faktos.
Šī stresa iedarbība jūtama cilvēkos, notikumos, dabā. Manī.
Vienlaicīgi, jūtama arī individuālās apziņas atmoda. Šķietami niecīgos notikumos, sajūtās, domās. Tas, ko , vadoties pēc ierastās domāšanas uzbūves , droši varētu vēstīt nenormālību- liecina kolektīvās , stereotipās domāšanas klātbūtni pasaules uztverē.” Normālais” cilvēks karo sevī un karo citos. Vecajā sistēmā, cilvēks ir galvenais starp visu, kas ir. Tas ir sistēmas sastāvdaļa. Skrūve civilizācijas evolūcijas mehānismā, lielgabalu gaļa, apstākļu sakritības upuris, tirāns, bēglis. „Normālais” cilvēks ir loma, tas ir amats, tautība, piederība.
Brīdī, kad cilvēks sajūt zāles esamību, viņš sajūt savu dziļāko būtību. Un tā nav baiļpilna eksistence nedrošā pasaulē. Zāles esība nav atdalāma no cilvēka esības. Ievērojot savu spēju sakņoties ierastībā, notiek apzināšanās. Tikai tad, var saprast- es neesmu nekas no tā, par ko sevi uzskatu. Tās visas ir manas šķietami nopietnās un nemainīgās pārliecības.
Zāle , kas aizaug priekšā, apaugot cilvēkroku , cilvēkprāta darinātu konstrukciju, pārāk uzkrītoši norāda uz šo konstrukciju laicīgo galu. Uz to nepilnību un nespēju būt vienmēr. Uz nespēju būt mūžīgi. Tā norāda uz konstrukciju nestabilitāti. Uz bailēm no dabas un prāta (likteņa) spēku postošās , neprognozējamās klātbūtnes. Zāle pašsējās, pašaug, pašparādās un pašpazūd. Tā viegli parādās un viegli pazūd. Tā viegli plēš asfaltu, irdina pamatus un viegli zied. Tā zaļo un kalst bez problēmām. Bez nožēlas. Tā netērē, tā rada. Zālē var pazaudēt sīkos , laicīgos dārgumus. Tajā var pazaudēt laiku un atrast mirkļa brīvību. Tajā var atrast vēsu un mundrinošu enerģiju, izplestām rokām guļot lauka vidū, skatoties bezgalības debesīs. Bezdelīgās. Nedomāt bet būt. Tajā var pietuvināties sev, atklāt sava mazā –es- niecību un spēku. Nedzirdot zāle elpo. Vienā elpā ar tagadni, ar mani tagad, kad apzinos dzīvību sevī.
Es nopļauju zāli . Es nopļauju pļavu pliku. Parasti. Ierasti.
Šodien atstāju ziedošā pļavā, ziedošas pļavas strēmeli . Es nesteidzos visu darīt kā vienmēr. Šodien es radīju: iespēju pļavas zālei dziedāt cauri vasarai. Es radīju iespēju sev ievērot savu pļavu sevī pašā. Savu mīlestību, savu radošumu un prieku par varēšanu sajust. Atļaušanos nenopļaut visu. Es varu pielāgoties ceļam pa kuru eju. Es varu to veidot. Esmu pļavas zāles liecinieks. Mana brīvība ir saistīta ar pļavas brīvību. Tā ir saistīta ar visu dzīvo radību, kas dzīvo tajā vienā laikā ar mani.
Mana brīvība ir saistīta ar manas apziņas brīvību. Ļaut vai neļaut būt. Neliedzot un nenoliedzot arī to pretestību, kas manī pretojās realitātei, tam , kas ir. Pretojās dzīvespriekam , kas rodas pats no sevis brīžos, kad esmu saskaņā, sadarbībā un iejūtībā. Nezināšanā , kā jābūt. Kluss.Attiecībās ar sevi – dzīvē. Un viss , ar ko esmu attiecībās, ir mans spogulītis. Visu attiecību enerģija- dzīva uzmanība, klātbūtne.
Viss mainās pats no sevis, sevī. Nekas nebija un nebūs. Viss ir. Visu var atpazīt sevī. Dzīvot var tikai tagad. Vienmēr tagad.

***
Ko dod pamosties agrums, kamēr nav vēls?
ko saka saules gaisma tavā logā?
Ko var vēl paspēt?
Ko nokavēt vērts?

Kā darīt nopietnu esošo nopietnību?
Kā iekarot atzinību?
kur pavairot dzīves spēku?
Kā noslēpt paslēpt savu paša grēku?

Atliec ierastu nerimtību
Apgaismo sevī mirkļa radītāju,
Ieraugi dziļumos mītošo dievinātāju,
Svētulību savu un nicinātāju,

Izej laukā , prom no savām zināšanām,
Atļauj, pieņem, nepretojies,
Savam ķermenim, prātam un garam,
Savam iekšējam , ārējam karam.

Ieklausies domā-, tā nemiers.
Tā baro tavu pasaules lāpītāju,

Piedzīvo sevī
Saules sildītāju,
Bezvējā burātāju.

Tev nevajag svešu- sava tev nav,
Tev ir tikai tas, , kam tu tici.

Vai spēj ticēt klusi , bez cerībām?
Vai tici kokam, zemei, visumam?
Bezierunu mīlestībai?
Vai mīli dabu tās patiesās krāsās?

Vai tici vulkānam?
Vilnim, kas noslauka ciemus,?
Mikro un makro vīrusam?
Vai mīli zibens spērienu?
Krusu , dubļus un lavīnu?

Vai mīli savu dzīvi?
Visu ,kā ir, pa tiešo?,
Melno un balto
Silto un salto?

Tavs spēks ir tik liels, cik pieņemt tu spēj,
Tavs gars ir tik dziļš, cik dziļi tu ej.
Tava dzīve ir tava atdzimšana.
Tava pasaule – mūžīga radīšana.

Tu mainies, un viss top jauns,
Tu stāvi , un pasaulei gals.

H.

***

P i e m ē r a p ē c

Esmu apzinājies savu stāvokļu nepastāvību. Piemēra pēc: Ejot pastaigās pa lauku ceļu, brīžos, kad esmu savās domās, faktiski pat neapzinos savu iešanu. Tā notiek mehāniski. Ķermenis virzās laikā un telpā, neapzinot sevi un apkārtējo pasauli. Bet, ja apzināti , uzmanīgi vēroju sevi un ceļu, tikai tad man tiek dota iespēja saskatīt. Skatīties vēl nenozīmē spēju ieraudzīt. Un tad , kad notiek saskatīšana ,tad redzētais spēj mainīt redzētāju. Mani. Reizēs, kad apzināti atveros savam ceļam, kļūstot par tā klusējošu vērotāju , esmu baudījis spēju saņemt saules, ceļa, koka, smilgas, zāles, sniega, bizbizmārītes, vēja, un daudzu , mana ceļa elementu enerģiju. Jo vairāk vēroju savu ceļu, tā notikumus, jo spējīgāks esmu tos izjust. Izjust sevi tajā. Ik reiz šādas pastaigas dabā , neskatoties uz gājienam patērēto enerģiju, ir devušas priekpilnumu , transformējot nemieru mierā. Viss,neatkarīgi no tā , vai to apzināmies, sastāv no enerģijas. Arī es esmu enerģija. Viss, kas taustāms , redzams mana ķermeņa uzbūvē, sastāv no enerģijas. Dažādām tās vibrācijām. ( ūdens , kurš ir sasalis, šķidrs vai tvaikveidā esošs ir ūdens., neatkarīgi no tā , kādā stāvoklī tas atrodas, un tā stāvoklis arī ir enerģijas forma) . Arī mana doma sevī nes enerģiju. Tā iedarbojas uz jeb ko , par ko domāju. Objektu skar manas domas vibrācija, frekvence. Paplašinoties apziņai, enerģijas apmaiņas lauks kļūst plašāks, sevī ietverot arī šķietami nedzīvas formas. Akmeni pētot atomu mikroskopā, kļūst skaidrs , ka atomi un elektroni kustās, nerunājot par kvantiem, kas lēkā , parādoties te un tur. Tā ir enerģija. Un ja to apzinamies, spējam apzināti saņemt no laukakmeņa un dot tam savu.
Cilvēki ir droši ierastībās. Zināšanās par un ap. Tādēļ aizvērti savām patiesajām spējām. Un arī tas, ka sevi neizzinām ir tradicionāli, ierasti. Un tas ir tā kā tas ir….

***

S t a t i s k i p r i e k š s t a t i

Reiz, Amerikā, ēdot pusdienas , uz maizes iepakojuma ieraudzīju uzrakstu: “Daves killer bread”. (Deiva slepkavas maize).
Smalkiem burtiem arī stāsts: Reāls cilvēks Deivs (nejaukt ar Dievs latgaliski) , noteiktiem apstākļiem sakrītot, tiešām darījis galu septiņiem līdzcilvēkiem. Ilgus gadus cietumā esot, Deivs , uzdevis sev jautājumu: “Vai pēc tā ļaunuma, ko esmu darījis, man ir iespēja darīt labu?” Cep cilvēkiem maizi. Tādu iekšēju atbildi viņš saņēmis. Apziņas lēciens no slepkavas uz maiznieku , bija dzīves enerģijas pārpilns. Deivs, neko , nekad nestrādājis, neskolots, nolemtais, ar savu , mīlestībā cepto maizi, spēja lauzt priekšstatus pusei Amerikas maizēdāju. Deivā un sevī saskatot vienotību. Atlaisšanu, pieņemšanā.
Priekšstats.
Esmu izveidojis priekštatu par sevi. Saaudzis ar to .Ja esmu vienatnē , ar savām ierastām domām un darbībām uzturu savu priekštatu, mīlot sevi, vainojot sevi, komentējot vai kontrolējot sevi.
Sabiedrībā mans priekštats par sevi ir izstrādājis uzvedības , reakcijas normas, attiecībā pret sevi un visu.
Ceļā sastopas divi. Es un Tu. Tev ir izveidojies priekštats par sevi un par mani. Tāpat man. Satiekas divi priekšstati. Domas , kas nostiprinātas zināšanā. Priekštatus uzturošas domas, diviem indivīdiem, nav dvīņi. Tās ir jāsaskaņo, jāpakļauj, jāmaina, jāpārliecina. Agrāk, vai vēlāk šādās attiecībās parādās upuris, tirāns vai vienaldzība. Pavērojiet savus priekšstatus darbībā, smalkās psiholoģiskās izmaiņas , satiekot dažādus , jums zināmus cilvēkus, jums esot ierastās vai neierastās situācijās. . Zināšanas par cilvēku un notikumiem, nekad nevar būt pilnīgas. Priekštati nav pilnīgi. Tie vienīgi spēcina maskas, kuras sev un citiem esam piešķīruši. Priekšstats ir pieredze, kas glabājas atmiņā, radot domas tagadnē, un tagadne tad vienmēr gūst pagātnes vaibstus. Ne pati tagadne, tās uztvere. Mirušā atdzīvināšanas mēģinājums.

***

P u t n s

Putns mani redz ikreiz , kad es esmu tā tuvumā. Tas ir vērīgs putns. Redzu un dzirdu, to , mazmaziņu , sēžam koka zaru haosā, un vienā mirklī saprotu, ka nespēju būt līdzīgs putnam tā jūtīgumā. Mežā esot, mani jūt putni, zvēri, koki, zāle un zeme. Es jūtu tikai tad , kad ieraugu, izdzirdu, saožu. Es nejūtu to citādi, kā vien prāta radītos signālos, brīdī, kad pievēršu uzmanību vērojamajam objektam. Vērtējums ierāmē mani sajūtās. Sajūtās, kuras rodas salīdzinot to , ko redzu un dzirdu, ar manu tiešo vai pastarpināto pieredzi. Neesmu saticis vilku uz meža takas, bet ja to satikšu, tad visticamāk es automātiski baidīšos . Lai gan zinu, ka bailes ir tās, kas liek sastingt vai uzbrukt. Izdzīvot vai mirt. Tās ir agresīvas iekšēji un ārēji. Tāpat zinu, ka kritiskos brīžos , bailes mēdz pazust. To vietā nāk skaidra , neemocionāla rīcība. Tieši šādos momentos pieņemtie lēmumi, bieži vien ir spontāni un to sekas ir pozitīvas. Vilks jūt arī manas bailes. Tas uztver un reaģē. Zvērs sen jau sajutis manu tuvošānos, tāpēc mūsu tikšanās ir gandrīz vai neiespējama. Ar vilku tiekos vietās, kurās starp mums ir sēta- rāmis , kurā dzīvnieks izlikts apskatei telpiskā gleznā. Es maksāju par tikšānos ar dabu. Daba savukārt- mani vēro nekam neko necik nemaksājot. Ejot caur mežu esmu sajūtams visai dzīvai radībai, tomēr nespējīgs uz vienotu visas dzīvības izjūtu sevī. Putna dzīve ir dzīvāka par manī esošo personību. Putns nav aizķēries pagātnē, vai par rītu noraizējies. Tas vienmēr ir tagad, brīdī ,kas notiek, dzīvē. Mana , iekšējā putna patieso jūtīgumu, pieņemšanu un nepretošanos mirklim, ir aizstājusi emocionalitāte – neskaidrs prāts. Pieķeršanās savai pareizībai, neievērojot un nevēloties ievērot šīs pareizības atsvaru- nepareizību. Mirklī, kad esmu emocionāls, esmu aizvērts patiesībai, tai , kurā viss esošais ir tāds , kāds tas ir. Patiesībai, kurā ietilpst manas nepareizība un tās pašpieņemšana. Kamēr sevi apzinos, kā no visa atdalītu cilvēku- savas dzīves pieredzētāju, neredzu , nedzirdu, netaustu pasauli citādi, kā vien attiecinot tās izpausmes pret savu izpratni, kas ir manas personības iedzimtais un piedzīvotais kopums, šis es. Šis es, kurā aizmidzis dabiskais jūtīgums par visa vienotību.
Es sevī satiku putnu. To mazo un niecīgo, zaru zaros tupošo. Satikt, man nozīmē sajust. Sajust sevi kā uzmanību, kā vērību. Sajust brīdi, kad mans skats ierauga putnu, un sajust putna vērīgo skatu, tā možās actiņas pat neredzot.

P.S. Manī ir putns. Es to mīlu!

***

S a t i k š a n a

Satiku koku , kas lika apstāties. Esi vērīgs, un skati zīmes. Tās var nedot zināšanas, tomēr tās redzot, tu atvērsies apziņai, priekam par spēju saskatīt . Tā tev būs vēl neapgūta enerģijas rezerve. Jo vairāk tu ievērosi, jo vairāk tev rādīs. Jo mazāk tu prasīsi ko tas nozīmē, jo vairāk tu sajutīsi pasauli. Klusībā pateikties , pastāvēt un iet, ar vieglu smaidu.

***
Visu visītiņu pats sev saku un klausos pats.
Pats radu sāpes un apraudu tās.
Prieks, nez kur dzimis, manī tik īss,
Rīts manī bailīgs, vakars vientulīgs.
Darbs ierasts, domās vīts,
Rītā ceļos un mēģinu smaidīt,
Par ko?
Par kārtējo cerību dienu?
Par iespēju piedzīvot,
Kādu mistisku pārdzimšanu,
No bailēm, kas atbrīvo.

Es gribu zināt par sevi visu,
Es gribu sevi saprast, prast,
Lai nonāktu sevī tai vietā,.
Kur silti, kur nesalst , kur miers,
Lai satiktu sevi, tik dzīvu un klusu,
Lai spētu bez piepūles mīlēt
Lai saprastu to ,ka var mani nesaprast.

Kam spēja spēt saprast?
Kurš brīvs no tieksmes zināt?
Kurā mierpilna klausīšanās,
Kurā es piedzīvots?
Vai iemācītās, izlasītās domās,
Vai savas patiesības šaurās jomās,
Vai piedzīvotās zemes dienās,
Vai iejūtoties vecākos un bērnos?

Kur brīva vieta manā ķermenī,
Sāpei, priekam, sajušanai?
Kur sevī, paša pieņemšana?
Kas miers tāds ir,
Kas domāšana?
Kas atvērts rītam, vakardienai,
Tai acis pieverot un čukstot- nē,
Kas manī mani pašu spējīgs pārdzemdēt?
Par jaunu ieņemt, atmest ļaunu,
Bez kauna radīt pasaulei.

Es zinu tik vienu mistēriju.
Dziļi sevī pazīstu to,
Tā dzīvība mana pirms domām,
Pieredzes vērotājs kluss.

Ir laiks , bet varbūt gribēšana,
Vairs nespēt noliegt, samelot,
Tik ievērot, kā domas burās,
Tik sajust trīci ķermenī.

Ne izlikties ,ne sadzīvot, ne pastumt malā,
Ne pielikt priekšā spēju bēgt,
To nevar vairs, viss skaidri redzams,

Kas atlicis, tā pieņemšana.
Tad brīnums notikt var-
No dusmu ugunskura ,
Kā alķīmiskā mistērijā,
Skrien pieņemšana,
Debesīs.
***

V i ņ š V i ņ a

Savstarpēja enerģiju apmaiņa ir veiksmes dzinulis sievietes un vīrieša attiecībās. Jebkuras attiecības dzīvajā dabā ( bet nedzīvas nemaz nav), balstās uz enerģijas apmaiņu. Iespējams, tikai cilvēks spēj apzināties, gan mīlestību , gan ciesšanas, ko nes šī enerģiju apmaiņa dažādos dzīves brīžos (precīzāk mūsu domās par notikumiem). PIEŅEMTĪBA: Ja sieviete saredz vīrieša dabiskās enerģijas plūsmas, tad tieši šādi jūtīgi (gudri)redzoša sieviete spēj piešķirt vīrieša (bet varbūt kopīgam) lidojumam virzienu, jaudu, baudu, mērķi. Savukārt jūtīgs (gudrs)vīrietis, jūtot sevī augšminēto pieplūdumu, zin, nojauš un rada apstākļus enerģijas avota( sievietes) labklājībai. Tā ir enerģiju spēle, saspēle, kuru vada prāts,tā kontrole,instinkti, zināšanas( pieredze un audzinātība). Šīs spēles ceļi nav zināmi, tie ir vēlamie, gribamie, un spēles rezultāts vienmēr ir LIKTENIS. Mainoties sievietes vai vīrieša , prāta vibrācijām ( dzīves notikumu- , likteņa vai apziņas maiņas iespaidā) , parasti mainās enerģiju apmaiņas procesa intensitāte (mainās ierastība). Šajā spēlē, jāiemācās apzināti ieguldīt enerģiju, attiecību kvalitātes noturēšanā. Šis modelis( VIŅŠ+ VIŅA) varētu būt valdošais tā sauktajā rietumu kultūrā. Rīcība= sekas ir šī modeļa lineārais skatījums uz attiecību kvalitāti, kuras mērvienība =mīlestība. Attiecības veidojas starp divām formā un saturā atšķirīgām personībām, diviem mirstīgiem ego, kas savā mainīgumā jau ietver arī attiecību mainīgumu un mirstību. Patīk un ir pieņemams, vai riebjās un neder, ir mūsu prāta un pieredzes atzinums. Tādēļ attiecības un tās ietverošā enerģija ir pulsējoša, nestabila, bet tomēr cerības un ticības stiprināta.Ieradums , kas balstīts baiļu enerģijā , (kā būs, un 1000 vēl domu) tur cilvēkus vienotā telpā un laikā , kuru pilda dažādas, nesaskanīgas enerģijas. Emocionāla mīlestība (laime), tad pagriež otru monētas pusi ( nepatika, sāpes un ciesšanas) . VARBŪTĪBA: starp divām dvēselēm, var notikt saplūsme, kuras saglabāšanai nav nepieciešama enerģija, darbs.Enerģiju rada esība dvēseles apziņas stāvoklī. Tas nenozīmē, ka fiziskajā līmenī iestājas bezdarbība.Tas pilda savas funkcijas, bet vairs netiek vadīts no ego, prāta komandtiltiņa.Un tad , ja viņš viņai pienes rīta kafiju gultā,- ir labi abiem. Un tad viņa viņu mīl nevis tāpēc , ka viņš gudrs, smuks, sirsnīgs, dāsns, bet par viņa esību. Viņa mīl sevi ne miesas koptībai pateicoties, ne uzvelkot skaistas kurpes, bet par , viņa, un visa esības sajūtu SEVĪ. Dvēsele ir esība, kas , apzināta izpaužas visos apziņas līmeņos , ieskaitot fizisko realitāti. Kad dzimst apziņa par visa, arī sevis, nedalītu esību un vienotību( viņš un viņa) ir tikai šīs apziņas taustāmā virskārta, tad šīm divām esībām, kas būtībā ir viena un visa esība, pastāvēšana nav vairs jānodrošina enerģijas plūsmu apmaiņā. Tā ir pieņemšana un zināšana par sevi, tevi un visu. Un tā nav gudrība. Tā ir esības būtība. Otrs cilvēks var palīdzēt virzībā uz šīs esības, mīlestības un prieka atklāšanu sevī. tas var būt skolotājs līdz paša bezformas būtībai. Viss jau ir katrā vienā.Otrs ir var palīdzēt nonākt sevī. Un tad savienojas ne vairs tikai esības vīrišķā un sievišķā daļa (kas patīk prātam un jutekļiem, novedot pie sāpēm), bet pilnīgs kopums ar pilnīgu kopumu , ieplūstot kopējā esības bezgalībā. H. (No pieredzes un dziļām sajūtām safragmentēts)

***

V i s s V i e n s

Zīlē ir ietverts ozols,
Zēnā ir ietverts tēvs ,
Sākumā ir ietverts gals,
Galā ir ietverts sākums.
Es patiesi mīlu savu prātu, apzinot tā darbības uzbūvi, tā arī apzinot sava prāta radīto ciesšanu būtību. Apzinot sevi, smadzeņu darbība transformējās.
Realitātē , kas notiek pašlaik, ir ietverta dzīve, tā notiek, ar vai bez mana komentāra. Viss , ko redzu jebko , realitātē, dzīvē notiekošu, tiek manu domu pavadīts. Domas ir aprobežotas, jo tās var paust tikai mana , egoistiskā prāta – laba -ļauna atzīšanas signālus. Realitāte nemitīgi mainās, un tomēr ,prāts, visu , kas notiek katrā momentā ir spējīgs nosaukt “īstajos vārdos”.
Vai es mīlu un pieņemu sevi visu? Es(domas, darbi, vārdi, izskats, vecums, tautība, attiecības, spēja, nespēja, emocijas vai to nebūšana , slimums vai veselums materiālais un garīgais, un 1000 vēl kas) taču esmu realitāte , un jebkas uz šo brīdi , mainīgs esot, tomēr , vai es pieņemu sevi savā mainībā.
Vai es mīlu un pieņemu tevi visu? Arī tevī , jebkas , kāds uz šo brīdi esošs tieši tāds tas ir klātesošs.
Vai es mīlu un pieņemu savus bērnus? Jebkas , kas no viņiem nāk,uz ko tie spējīgi, vai jebkas , kas viņos un ar viņiem- ir realitāte.
Vai es mīlu un pieņemu dzīvi?
Ar ar visu, kas šai brīdī tajā. Nākošajā brīdī , dzīve jau būs mainībā, katrs atoms visā visumā jau būs mainījies. Varbūt vairāk mīlēšu un pieņemšu visu citā brīdī, ne tagad?
Kādā pubā Londonā , pie sienas pieliktais plakāts vēsta: Rītdien pie mums alus par brīvu!!! To izlasījis ,cilvēks , nākošjā dienā ieradies , jautā alu bārmenim. Uz ko cilvēks aiz letes, vien norāda uz plakātu, kurā melns uz balta stāv rakstīts: Rītdien pie mums alus par brīvu!!!
Mana Laime nebūs rītdienā. Rītdienā var būt kārtējā, retā laimīte.
Laime ir dziļuma iemītniece. Tā ir klusumā, tukšumā un mierā. Tāpat kā klusums, tukšums un miers ir laimes sastāvdaļas.
Tie nedzimst un nav radāmi ar darbību. Tie vienkārši ir. Un tie nemirst laikam ejot, jo ir mūžīgi.
Laimīte plunčājas seklumā- Virspusē- kā saules atspulgs ūdens vilnī. Esmu iemanījies veikt darbības, kuras rezultējās ar laimītes zibsni manā acī. iezibsnās arī no cilvēku un pasaules puses.Šad tad , apstākļiem sakārtojoties, laimīte iezibsnās arī no cilvēku un pasaules puses. Tā nu es , cilvēks- kā visi- būdams, izdzīvoju savu dzīvi, uzmundrinot savu ikdienu ar vārdiem: Es mīlu sevi, es mīlu tevi, es mīlu dzīvi. Un reizēm , savam prātam pa prātam saku- Tev taču nekā netrūkst, Vai – citiem cilvēkiem ir sliktāk, tiem klājas daudz sliktāk, Vai esmu dzīvs, bet šajā mirklī daudzi mirst!
Patiesībā, esmu apzinājies savu ilūziju, kas īsu mirkli dod apmierinājumu, tomēr faktiski , rada dziļu atkarību: Prāts nemīl visu mani, un par cik es asociēju sevi ar viņu, tad man šķiet , ka reizēm, vai vienmēr es jūtu kādas konkrētas iezīmes vai parādības sevī. Tātad, ja nu tomēr , kopumā sevi mīlu un pieņemu, tad tomēr atsevišķos gadījumos tas tā nav.
Līdzīgi ir ar tevis, bērnu un dzīves mīlēšanu. Kopumā mīlu, BET., ja… Un aiz bet, ja , to apzinot , var iekārtot daudzus , jo daudzus nepieņemšanas apstākļus.
Ja es nepieņemu realitāti pilnā tās izpausmē, to sadalot labajā un ļaunajā, vēlamajā un nevēlamajā,, tad es nepieņemu visu sevi, tādējādi vienmēr atrodot ko sevī nepieņemt, rezultātā izjūtot vien modes tendenci vai pienākuma apziņu pret sevi- sevi mīlēt.
Tāds, pusmīlošs un daļēji pieņemošs, ar vērtējumiem aprobežōjies, nespēju mīlēt citu cilvēku, bērnus, dabu, pasauli. Vienmēr manā mīlestībā būs sarkanās līnijas, kuru autors – egoistiskais , pa spundi ar sausām formu pasaules zināšanām barotais prāts. Prātam nav laimes durvju atslēdziņas. Viņš žvadzina daiļu laimītes atslēdziņu buntīti.

***
Vienalga ko daru,
Rakstu dzejoli, vai kokskaidās aliņas bakstu,
Arī reizēs, kad muzicēju,
Es kautko kautkur visur sēju.
Viss, kas manā klātbūtnē,
Manī starus, ēnas iezīmē,
Un katra , maza, liela lieta,
Ir manis paša pakrūtē.
Kad eju garām tukšām sienām,
Tās manu strāvu uzsūc, absorbē.
Un dalās savā pieredzē.

Tēja, kas izdzerta,
Ir krūzīte, ir tējkanna,
Ir tajā akas grodu dvesma,
Ir zemes slāņu svētība.
Un vēl tik daudzas ,
Nezināmas lietas,
Es uzņemu sevī ar tējiņu.

To ēdienu , ko gatavoju,
Ar savām domām iedvesmoju,
Ja bēdīgs prāts, tad garša slikta
Tas nenes lielu labumu,
Tik meklē ātri izeju.
Ja mierīgs es, tad ēdot baudu,
Tā miera , garšu kopumu,
Tā pievienota produktam,
Ar mīlestību tapušam.

Man likties var, ka esmu viens ,
Kad strādāju es garas stundas,
No dienas dienā – darbnīcā.
Te , manā cellē, svētnīcā.
Man likties var ka vecā māte,
Bija viena savā viensētā.
Man likties var, ka vakardiena,
No šodienas ir atrauta,

Es jūtu, kaut arī neredzu,
Savu dalību visumā.
Es jūtu visus senču garus,
Baudu īsu, daudzgadu karus,
Es bailes sajūtu dziļajos kaktos,
Cilvēku attieksmē, tiesību aktos,
Normās, statūtos, ziņās un faktos.
Vienatnē palieku, sevī baidos.
Es zinu- tās bailes nav noslēpjamas,
Tās manās acīs, runā, matu galos,
Tās ēdienā ko gatavoju,
Jokā ko izjokoju,
Tās manā attieksmē un stājā,
Tās veselībā vājā.
Tik mierinājums- tās nav manas,
No senatnes nestas,
Kā vectēvu rētas,
Tām sāpju pilna vēsture,
Mans prāts un miesa- tām pajumte.
Es slēpjos savās sienās,
Lai nesāpētu.
Lai nesāpinātu,
Lai tevī neuzplēstu rētu.
Es slēpjos , līdz atceros tekstu-
No sevis prom netiksi.
Es dzīvoju un piedzīvoju,
Pilnu savu tukšo telpu,
Un laikam ejot skaidri zinu-
Kau neredzams esmu- bet pasauli piestrāvoju.

Mans draugs.
Tu esi cits es.
Tu nezini vēl, ka mēs abi,
Vienmēr uztveram, raidām.
Ne tik vien labās ziņas,
Ne vienā vien frekvencē,
Ne tikai savā nozarē.
Mēs spējam viens otru vairot,
Neko nedarot, tikai domājot.
Mēs spējam ievainot un samīļot,
Viens otru, visā pasaulē.

Mans dēls:
Vai dzirdējis esi,
Par ābeles ābola kritienu?
Par to , ka nav tavos spēkos,
Nebūt vainīgam, tēva grēkos.
Kaut , ko par septīto paaudzi,
Kaut ko par nožēlu, vainas apziņu?
Tu – esi cits es.
Tu sevī nes manu kaunu,
Tu mans lepnums, nopelni , slava,
Tu – manī ,vulkāna lava.

Tu sākums jauns?
Tu , beigas vecajam?
Kam?
Tu , cita domāšana?
Tu piedošanas brīnums?
Beidzot sagaidītais dzīvums?
Tie visi rādās veci vārdi.
Mierinājums.
Dzīvot vājums.
Tikai tavā varā,
Ir nedoties jaunā karā.
Tikai tava atbildība,
Ir naids vai mīlestība.
Tikai tavas acis,
Spēj redzēt patiesību.
Tikai tavas domas,
Var būt skaidras,
Bez lomas.

Mans dēls:
Es esmu cits tu.
Un ja gaismas pasaulē izdzistu,
Mēs cits citu, viens otrā atrastu,
Visos Visumos,
Tagadnes sirdspukstos.

Tēvu , kad gribu, tad satieku,
Viņš nemāk noslēpties,
Es viņa klātbūtni nojaušu,
Es viņu sevī uzturu.

Un tavas mammas tētis ,
Caur tevi , nes sveicienu.
Kādu dienu tu jutīsi dziļi,
kopējo pavedienu. Šo-
Visus Visā vienojošo.

11.marts
Nav saidrs, kā , lai noskaidrojos. Meklējot atbildes uz jautājumiem, esmu sapratis, ka nav jautājumu. Nu nav tādu , skaidri formulējamu , prātā nosvērtu , samērojamu un pastāvīgu jautājumu. Varbūt uzjautāt-kāpēc nejautājās? Tā vietā ir zināšana par nezināšanu. Mēdzu klausīties citu jautājumus un attiecināt uz sevi. Tāpat gadās pretoties savai neziņai. Pārmest sev , bet reizē ar to arī laikā attapties , pieķert domu provokatīvo dabu- salīdzināšanos un pašvērtējumu. To, kas , ja pavelkos, spēj dzīvu apēst, bēdīgu darīt vai apātijā ieslidināt.
Man sanāk norauties. No darba ,ko daru. Pēkšņi jāraksta. Kā tagad, pašlaik. Darinu gultu cilvēkam , kas kļuvis draugs. Tuvojos darba beigām, vēl tik mazliet jāpieslīpē, un te, jau rakstu. Bez jautājumiem , bez atbildēm, bez domām, par iznākumu.Man pienāk spēks. Es jūtu. . Tā, bez mērķa , var tikai rakstīt. Dzejot. Pateikt , lai būtu pateikts. Nav svarīga tēma, tā pašatklāsies, izkristalizēsies , taps vārdā un sajūtā.
Šodien Sauli nomaina marta putenis, tad , kā sācies, tā norimst- nomirst. Zilzila saulaina debess. Divi gulbji pār galvu pārlido, švīkstēdami. Runādamies- šodien 11 martā. Paulam sāp galva . Aptaustu viņa kaklu. Tas stīvs. Maigi glāstu un vibrēju dēla kaklā savu vēlmi palīdzēt ,nesāpēt vairs. Daru to nemākot , vēloties sataustīt , sajust sāpi un atšķetināt sāpes mezglus. Katreiz savādāks 11 marts. Kādā no tiem , paliku dzīvs. Pieskāros nāvei un nedzīvam cilvēka ķermenim. Tūlīt pēc dzīvbūšanas. Siltam vēl. .Caur metālu, stiklu un riepu plīstošām skaņām, kas kopā jaucoties, man izlikās , kā vates tampona švīkstoņa ausīs. Tad – aizkapa klusums. Izklunkurējis no vecāku dāvinātās , ķiršsarkanās , mašīnītes atliekām, skatījos klusumā , krēslas apsegtā pļavā, rietēšanā. Pēc brīža,ieraudzījis ceļmalas pļavā guļošu cilvēku , ar pirkstu galiņiem, meklēju dzīvību tā kakla artērijās. Es atceros mieru manī, un vērīgumu. Neziņu un nezināšanu, kas lika man darīt to, kas jādara. Būt klāt.Tad vēl nezināju to, ka cilvēks ,kam pulsu taustu vairs nav. Un nebūs nekad. Es nezināju, ka šis cilvēks un es esam vienoti liktenī, kurš katram no mums dāvājis dažādību.. Viņš ielidoja manā „bitītē” ar savu auto, un šis lidojums viņam bij pēdējais. Man tika dots jauns rīts. Acis atverot , sajutu dzīvību . Sevī , pasaulē. Brīnumu , kas rīta piedzīvošana. Sajutu vakardienas nāves elpas un spirgta , jauna rīta vēja nestās atziņas. Tās atziņas, kuras vēl līdz šai dienai turpina vējot manā apziņā. Un ikreiz, kad esmu ieķēries mirušā vakardienā, vienmēr no jauna dzimst šodienas dzīvība. Tā sevī nes būšanas spēku un pacietības augļus. Tā sevī nes izmaiņas pasaules uztverē ,skaidrāku saprašanu par lietu dabu. Par sevi, kā nāves un atmodas piedzīvotāju.
Tagad es iededzu sveci . Es vēlu mieru ķermenim, prātam un garam. Pagājušajām mācību stundām sakot paldies. Domās es apmīļoju cilvēku, kurš toreiz aizgāja, man mācot dzīvot ar pateicību par katru jaunu rītu. Es apmīļoju cilvēku , kurš nezin, ko dara. Tāds dzīvo manī un tevī. Tas mīt katrā no mums. Tas baidās, jo meklē un neatrod drošu vietu, nemirstību un sirdsmieru.Tas cieš no atrašanas un zaudēšanas svārstībām. Tas sevi aprobežojis zināšanās, kas vienmēr par īsu, lai spētu izdzīvot laimīgi. Šis cilvēks tic ka mīl un cer , ka tic. Tas pretojās un cieš no savas pretestības dzīvei.
Ir svarīgi apzināties nāves klātbūtni. Bez šīs apziņas nav iespējama dzīvības apziņa. Es atceros Paulu raudam par mīļa dzīvnieciņa mokām mirstot. Mēs aizvērām durvis uz skaļu pasauli un palikām vieni istabas klusumā , es- dēls un dzīvnieks. Mēs vērojām aiziešanu. Kopā.
Tad rīta gaismas modināti, dzīvojam dienu, ar pieredzi, kas liek turpināt apzināt visu dzīvi tās kopumā. Ar pateicību par iespēju piedalīties tajā, no kā visi bēgam. Ar pieredzi, bez kuras , pasaulē valda bailes. Nāves bailes.
H.

Vārds.
Tā izpratne.
Es saprotu vārdu pa savam. Nav svarīgi , kāpēc es to tā saprotu. Piemēram: vārds – piemēram. Vai tas var tikt saprasts dažādi? Ir vārds , tāds , kā Dievs, Ja es runāšu ar tevi par tavu un manu vārda seguma apziņu, tad mēs to tulkosim pēc pieredzes vai pēc nostāstiem. Un varbūt, satiksimies. Varbūt šķelsimies vārda seguma dažādībā. To, ko tu sauc par Dievu, es pazīstu kā apziņu. Kāds to iedomājies kā absolūto, vai vēl kādam tas ir Viss. Ja mēs par to runāsim ar tevi, tad , lai kādi būs mūsu par un pret argumenti, pirmais ko vēlos noskaidrot , vai saturiski , mēs esam vienā sapratnē par sarunas objektu. Ja noskaidrosim , ka runāsim abi par vienu, tad es saukšu šo objektu sarunas laikā, lietojot tavu , saturam piešķirto vārdu. Nedalīsim ies vārda izpratnē. Mums būs ko dalīt vārda saturā.
Man Viņš nozīmē visu un neko. Viņš radījis ticību un neticību vienlīdz.Nekas nav ārpus Viņa. Viņš sadalījies tevī un manī. Es ieklausos sevī un tevī. Pieveru acis un mēģinu ar tevi savienoties, būt klātesošs ar tavu visu tevī. Man vajag spēt nebūt pašam uz laiku. Aizmirst visu to, ko esmu iemācījies, un varēt , tik vien, kā saskatīt sevī to, pret ko iebilstu tevī.
Man nav skaidrs, kāpēc jātic, toties man ir zināms, ka neko nezinot par ticības objektu, es nevaru ticēt. Ja tevi neesmu saticis, nevaru tevi iepazīt. Izlasu- ticu, noklausos stāstu- ticu, satveru emociju no stāsta vai stāstnieka- varu noticēt. Tad, kad stāvu lietū, varu personīgi, nepastarpināti izjust lietu. Sajūtas piedzīvot. Fiziskās, emocionālās, bet vai arī garīgās. Ja spēju iedziļināties lietus radītajās sajūtās, varbūt spēju sajust lietū vai sajūtās, vai abos kopā, kaut ko, kas tuvs priekam par šo mirkli ,sa just lietus nesto lietu kārtību. Varbūt tas prieks ir garīga dimensija? Un ja tā ir tāda, tad varbūt tas ir Viņa pieskāriens manai miesai, caur to, manai dvēselei? Un vai šajā prieka mirklī , es zinu savu un lietus vārdu? Vai analizēju, atceros, plānoju? Varbūt , šai īsajā mirklī, stāvot lietū , es , pazusdamies, varu sevi atrast? Kad mans ķermenis, lietus, un sajūtas saplūst vienā esībā. Varbūt , tas ir Viņš, kurā tiekas Viņa paša radītās , šķietamās dažādības? Varbūt Viņš spēlējās sevī pats ar sevi? Dažreiz pat žagatas un kraukļi , jautrībai un negarlaicībai, uzrīko raotaļāšanos. Nu , piemēram- tie , atpletuši spārnus, slidinās lejā no māju jumtiem, pa sniegu. Vai lidojot tuvu zemei, sniegā atstāj spārnu galu nospiedumus. Tu ej pa meža taku, un grimsti minējumos, par šiem nospiedumiem sniegā. Nezināšana ir atbildes meklējuma radošums. Var būt un var arī nebūt. Var notikt šis un var notikt tas.
Mums abiem ar tevi ir dažādas smadzenes. Formā un saturā. Piepildīta tiek mana un tava dzīve. Tas nozīmē, ka piepildīta tiek mana un tava pieredze. Tā, kas uztur un veido dogmas, izmaiņas un esības apziņu . Tā uztur arī neprātu un neapzināšanos, tās dažādās pakāpēs stadijās. Tāpēc mums jārunā un jābūt kopā. Tāpēc vien , lai mēs pašapliecinātu savu pasaulskatu, vērtību sistēmu un cilvēciskumu. Pat, ja tu mani nesaproti, ja es tevī izraisu nepieņemšanu un pretestības sajūtu- tas man der. Tā man ir iespēja mainīties un attīstīties. Tāpat kā tev, ir šāda iespēja. Varam to neizmantot, sevišķi jau tāpēc, ka esam atbildīgi par savu dzīvi. Es to neuzticu mākoņtēvam. Es uzticu to Viņam manī. Un ja tu saki, ka Viņš ir ārā, lai ir pa tavam. Tie ir tikai vārdi un domas.
Es zinu, ka Viss ir tepat. Man tikai jāsagrib ieraudzīt savu negribēšanu. Ar interesi jāieinteresējas par manī esošo neieinteresētību. Man jāpiesaistās savai redzamajai un neredzamai daļai. Ķermenim, psihei un …… tam, ko varu tikai piedzīvot atklātā piedzīvojumā- garam.To grūti parādīt un neiespējami iemācīt. Ar to var apgaroties un tas apgaro tālāk citus. Tos, kuri gatavi redzēt neredzamo. Es jūtu tā klātbūtni, bet neveltu tam iepazīšanās laiku. Pagaidām balstos uz faktiem, tāpēc esmu agnostiķis- svārstīgais. Esmu gaidībās. Gaidu tikšanos ar to, par ko runājam. Gribu to pieturēt un apstādināt . Paturēt sev pašam. Lietošanai ikdienā. Tev saku- – man liekās. Man liekās , ka esmu garīga būtne. Man liekās, ka tu esi garīga būtne arī. Varu jautāt un atbildēt, nevaru zināt un mana nezināšana sāk mani ar vien vairāk apmierināt.
Es jūtu, ka kāds mazs niecīgs pārdzīvojums, piedzīvojums, vai liels notikums, vienalga kas un kad, var , jane sniegt atbildes par Viņa esamību, tad radīt manī jautājumus. Tādus, kas vieš iekšēju skaidrību.
Nezināšana var iekustināt vēlmi uzzināt. Var un arī nevar vienlaicīgi. Kas man jādara , lai nosvērtos? Lai uzzinātu un nomierinātos? Nekas. Jo jūtu, ka jautājumi un atbildes ir jau tepat , tuvu. Tie vēl nav manī apzināti. Pagaidām, apzinu to, kam esmu gatavs. Klausos vērīgi , ko saka manas abas daļas. Tā, kas negrib beigties un tā, kas grib sākties.
Viņš ir abās. Tāpēc neuztraucos. Ja uztraukumu jūtu, zinu- tas arī ir Viņš, kas spēlējās ar manām emocijām. Un ja viņš manī dzīvo, tad agri vai vēlāk es Viņu satikšu. Un nepaies ne mirklis, kad satikšu To arī Tevī.
H. 1.02.2019.

11.08.2019.
Savā darbnīcas gultā, tuvu pie griestiem, baudu vecā , labā , daudz piedzīvojušā drauga dāvāto kafiju. To viņš man atveda no Nācaretes, līdz ar pavadvārdiem- īstas, nedekofeinizētas pupiņas. Un jādzer melna. Noteikti tā, ne citādi. Viņš pats, mīl savas sajūtas uzmodināt ar mazo tasi stipras kafijas, bet dakteri iesaka ņemt vērā vecumu un slimumu. Viņam pašlaik 89 un katru vakaru, ejot pie miera, plāni- nākošam rītam. Motivācija dzīvot vēl dienu. Interese par pasaules lietām.
Viņam ir viedoklis un zināšanas. Vēl būdams padsmitnieks, Jurijs gāja pētīt mākslu , Ermitāžā. Viņš auga pilsētā-muzejā. Kopā ar mammu, izdzīvoja Ļeņingradas blokādi. Bez tēva, bez naudas, bez labklājības un miera sirdī. Viņa tēvs bija žurnālists, nepiemērots padomju varai. Jurijs tēvu turpināja, rakstot, atspoguļojot, ar burtu un pieturzīmju palīdzību, gleznojot laika liecības.
Viņš ir cilvēku, apstākļu , notikumu pētnieks. Vērojot mākslinieka radīto gleznu muzejā, viņš stāv no tās pa gabalu un vēro. Stāv tik ilgi ,kamēr spēj nolasīt to sjūtu gammu, kuru paudis otas meistars. Tik ilgi, kamēr, caur izjustām sajūtām , spēj nonākt centrā. Pieskarties vēstījuma būtībai, kodolam, kurā mākslinieks apslēpis vēstījuma esenci. Un tad jau , var pieet pie gleznas tuvumā, lasīt tās nosaukumu, gadskaitļus un visas klātliktās nianses. Vēzienus, triepienus, rāmja un materiāla izteiksmes.
Viņš mīl klausīties un uzklausīt. No sarunas , viņš iemācījies gūt labumu. Laba saruna ir interesanta. Tāda, kas spēj papildināt , izglītot un ieinteresēt. Esmu uz pusi jaunāks, tomēr manu vārdu, pieredzes un viskautkā krājums , manam draugam ir interesants. Es to zinu, jo kārtējo vasaru , draugs nāca ciemos. Citādi nenāktu atkal uz sarunu- mazo spēkpilno atklāsmju kopālikšanas brīdi. Nevestu kafiju „pār deviņām jūrām”.
Uz sarunu viņš atnesa cukuru. Lielos ,kristālīgos gabalos. Krāsainas siltzemju sukādes un kafiju. Viņš māca man došanas prieku. Dāvināšanas skaistumu. Kā varu Jums palīdzēt? Tas ir viņa jautājums man. Uz manu jautājumu:- kā veselība? , Viņš atbild: – ja , tas, kā viņš jūtās , saucās veselība, tad tā viņam acīmredzot vēl mazliet ir palikusi.
Pagājušajā vasaras nogalē, šķiroties , viņš sniedza man aploksni ar saturu- nauda. Jums pašlaik vairāk to vajag, viņš saka. Viņš jūt mani un dalās ar to, ko krājis maz pa mazam. Viņš zin, ka es jutīšu , un dalīšos ar kādu, kam vajag vairāk kā man. Es esmu atbildīgs par došanu un ņemšanu, par dalīšanos un paturēšanu. Reizēm ir grūti izšķirties, atlaist un nepaturēt. Sajūta daloties, rada kopības enerģiju. Bet paturēšana nav laba vai slikta, tā reizēm ir vajadzīga. Pienāks laiks atdot. Lai dalītos , nav jādomā. Lai dalītos , ir jājūt spontāna vajadzība. Un nosacījumi ir vajadzīgi līdz brīdim, kamēr tie nav vajadzīgi. Tie ierobežo un apdala.
Bet šogad , mans draugs , manā plaukstā liek apaļu naudas zīmi. Tā Jūsu dēlam, viņš saka. Viņš dzīvo prom no mājām , no vecākiem, no ierastās vides. Lai paēd garšīgāk, lai atļauj sev to, ko bez šīs naudas zīmes atļauties nevar.
Gustavs aizver acis un pastiepj man pretī atvērtu plaukstu. Es lieku tajā Jurija dāvanu . Tik pārsteigts un aplaimots izskatās Gustavs. Un reizē nezinošs kā reaģēt, kā pateikties , ko darīt.
Pēc stundas , manas meitas atvērtā plaukstā, es redzu , jau iepazīto, zaļgano papīrīti. Tev vajag to vairāk kā man, Gustavs saka māsai atvērtās plaukstas un aizvērto acu mistērijas brīdī. Marta dos tālāk – mazajiem puikām,- Krišam un Kārlim, lai aug. Lai dod tālāk, kad paaugsies.
Mēs dalamies visā ar visu. Mēs iedomājamies, ka dalīties var ēdienā, dzērienā, naudā mantiņās. Liekās, ka tikai tas , ko var uztvert caur redzi, dzirdi, tausti, garšu un smaržu ir došanas un saņemšanas kritērijs. Mēs vērtējam dzīvi laika un telpas nogriežņos, etapos un posmos. Apstākļos un rezultātos, cēloņos un sekās. Bet pirms visa tā ir , kas neredzams, netaustāms, piedzīvojams. Attieksme, domas, noskaņa, radošums. Emocijas, atklāsmes, pieredzes. Sajūtas, mīlestība un dzīvīgums. Enerģija. Bet pirms visa šī , ir kas vēl. Pirms katra stāsta ir cits stāsts un ir vieta , kura nav vieta , un tai cauri plūst visas visa pieredzes. Mūžībai cauri plūst mans un tavs dzīves stāsts.Tā ir kā ekrāns , uz kura redzam mūsu mainīgās formas. Tajā spējam just mūsu plūstošo domu enerģijas . TMūžiba nav materiāla un nav arī garīga. Tā sevī ļauj notikt kā vienam , tā otram . To nespēj saskrāpēt ne jūtas , ne prāts. Tā- neitrāls fons mūsu piedzīvojumam. To var sajust sevī , caur sevi visā. Tā nedala, nešķir, tā vieno redzamo un neredzamo cilvēkā, veidojot kopumu. Tā vieno tevi ar mani, vakar ar rīt, karu ar mieru, Dzīvību – Nāvi- Dzīvību.Visu ar visu.
P.s. Kafija tiešām laba.
P.s. Atnāc uz darbnīcu- padalīšos!!!

13.08.2019.
Sveicināta, Aleksandra!
Pateicos par zīmējumu novērtēšanu. Tas , man apliecina, ka to dienu, ko pavadīju izjūtot telpas, cilvēka un koklietas saskaņu, neesmu pavadījis veltīgi. Jebkas, man ir ne slikta ne laba pieredze, pat, ja turpinājums , nav mēbeles izgatavošana. Tā ir sanācis, ka jūsu vēlmes un iespējas nesakrīt ar to, ko iespēju es. Jums nav par ko atvainoties man. Tas, kas cilvēku spēj izsist no līdzsvara, ir – iedomas. Tās nesakrīt ar faktiem un rada iekšēju nesaskaņu- negatīvas reakcijas. Parādā , man jūs neesiet . Parāds rada upura sajūtu, pienākuma nastu, tāpēc ir labi – nejusties parādā. Ja jūtiet pateicību-, variet man pateikties par to, ko saņēmāt. Par skicēm un arī par pieredzi. Dodiet ziņu , vai variet ar prieku, bez grūtsirdības pārskaitīt šo pateicību- eur 100,-? Es aizsūtīšu jums konta numuru. Ja to darīsiet ar smagu sirdi, tad labāk nedariet to.. Sākot sadarbību , es nepieķeros rezultātam. Daru katru etapu, veltot visu uzmanību tam , ko daru. Tad lielisks zīmējums, pārtop lieliskā koklietā. Mans uzdevums nav tikai praktiska rakstura. Tam jābūt iedvesmojošam un jāspēj būt dzīvam ikdienā kalpojot cilvēkam. Mēbelei jākļūst par ģimenes locekli , līdzsvara avotu. Lai veiktu darbu, man nepieciešams laiks un telpa. Pēc zīmējuma piedzīvošanas , es spēju to aprēķināt un pārvērst idejas radīšanai vajadzīgajā summā. Tajā , ko cilvēks var vai nevar man piešķirt . Varbūt lieki, bet neko nezinu par citu zemju standart izmaksām. Man ir un paliek vienīgi individuāla cilvēka gribēšana un varēšana. Sveiciens jūsu dēlam! Ar vien atceros viņa aizrautību saskarē ar koku. Iespējams nākošvasar uzrīkošu kādu – nedēļas garuma koka nometni. Tad došu jums ziņu.

888
Mācīšos no tiem cilvēkiem, kas pieredzējuši to, par ko tie runā. No tādiem, kas sevi zin , kā savas pieredzes atziņu , atklāsmju patiesību. Ieklausīšos savā interesē ieklausīties. Ieskatīšos sava ķermeņa un emociju valodā. Priecāšos par prieku un nebaidīšos baidīties.
Man jāvar sev palīdzēt. Jāspēj kļūt veselīgākam. Jāatklāj savs veselums, nebaidoties no slimības, no nošķirtības sajūtas, no tā visa, kas sakrājies un manis paša sakrāts prātā un ķermenī. Es zinu, ka varu sev palīdzēt. Esmu piesātināts ar ziņām, par cilvēka iespējām. Par nebeidzamo daudzveidību, kas mīt katrā vienā no mums. Nevesels būdams, nespēju palīdzēt citiem. Manī raisās spēja un iespēja sevi savākt kopā. Savākties pilnam tā, lai katra mana ķermeņa un prāta daļa kalpo kopā , saskaņā un veselumā.
Es vēlos uzzināt , kas notiek manā ķermenī. Kā šī mana esības daļa jūtās, kā reaģē , kā atpūšās. Es iepazīšu savu šūnu un orgānu, sistēmu un mana kopuma dzīvības enerģiju. Lai to izdarītu, man jāiepazīst manī esošais piesārņojums. Fiziskais un mentālais.Tas, kurš traucē orgānu un šūnu sadarbībai, enerģijas plūsmai un esības vieglumam.
Zenta Mauriņa, pasaules dižos domātājus iedala divās kategorijās: a) tie kas mīl cilvēkus
b) tie ,kas nemīl cilvēkus
Domāju, līdzīgi tipāži esam mēs visi. Katrā no mums dzīvo mīlošie un nemīlošie. Apstākļi un laiks mums piedāvā lomu mainību. Dzīve ir viļņu kopums. Kāds no mums ir plūstošs un atvērts, kāds vairāk noslēgts un bailīgs. Esmu pārliecinājies un pieredzējis sevī šo abu nosvērtību maiņu. Tāpat zinu, ka cilvēks , kurš spēj atpazīt savu paša spēlēto lomu , spēj arī mainīt tās nolemtību.
Cilvēks, kurš pieredzējis savu pieredzi, sevi ar to asociē, dzīvo ierasti un spēlē savu lomu visās dzīves sfērās. Manuprāt, dzīves sadalīšana sfērās, ir kopuma fragmentēšana. Prāta darbs. Vai nav skaisti, dzīvi dzīvot , kā vienu veselumu, to nesadalot darba un brīvajās dienās. Lielumlielajam vairākumam no mums, i prātā neienāk apskatīt savā galvā nestos konceptus, kā sabiedrības uzliktos un personības praktizētos dzīves ierobežojumus. Daudz jau nevajag, lai saprastu savu dalību sistēmas mehānismā. Ko mainīt? Neko. Vienīgi izzināt un iepazīt to rūpnīcu , kurā pelni dienišķo maizi. Gan ārējo gan iekšējo. Jau tikai šī izziņa vien, radīs apstākļus iekšējai atmodai. Tai sekos nezināmais, kopā ar izmaiņām. Iekšējās izmaiņas vienmēr mainīs ārējos apstākļus.
Es apzinos savas robežas. Esmu nevesels un sadalījies. Esmu pieredzes bagāts un tādēļ savai lomai atbilstošs. Esmu sevi pieredzējis un visa mana pieredze tiek pieredzēta šodien, te, šai mirklī.
Ir tāds sens vēstījums: dzīve ir sūrs darbs, kas īsu mirkli dod pietiekamību. Gadu strādā, lai baudītu atvaļinājumu. Svētdienā atpūties, pēc nedēļas rosības. Un tu re ko! Tik viena no septiņām dienām- svēta. Man liekās, ne tikai visas septiņas māsas ir viena nedēļa, bet arī katra brīža apziņa, mums , kā īstermiņā dzīvojošām radībām, varētu būt , vismaz pateicības vērta.
Iepazīstot sava darba un atpūtas ierastības, esmu šo to sev atklājis. Arī par shēmām, ko shēmoju, kartēm ko kartēju- radīdams savu dzīvi un to pieredzēdams. Esmu iepazinis ( nu teiksim tā, sācis iepazīt) savu domāšanu, tās radītās sekas. Esmu pieredzējis nestabilu stabilitāti, ikreiz kad prieks- bēda, slimums- veselums, komforts- diskomforts, pārticība- trūkums, sapratne- pretestība. Bez īpaša piepūles , varu sev teikt: vienīgais par ko esmu drošs, ir viss plūst un mainās”.
Esmu no tiem, kas kādu apstākļu un individuālo ieprogrammētību vadībā- lielā mērā-baidās no dzīves. Tas nozīmē- no attiecībām , no neierastībām, no izmaiņām, no notikumiem, no , vēl daudz kā. Galu galā, – no savām izjūtām un reakcijām. Esmu nedrošs par savu drošību. Mans reakciju kopums ir plašs un neprognozējams. No sevis tālu netiksi. Tas tiesa, gan materiāli , gan mentāli, esmu sevī , kamēr izdzīvoju. Te nu tā lielākā stšķirība starp mīlošajiem un bailīgajiem. Kamēr tie pirmie dzīvo, tie otrie vien mēģina izglābt un nodrošināt sava auguma un ierastības eksistenci bīstamā ikdienā.’
Iepazīstot un pieņemot sava rakstura un personības šķautnes, esmu sapratis , ka var nesaprast, sajutis, ka var nesajust, pieņēmis, ka var nepieņemt. Esmu piedzīvojis un izjutis sevī un cilvēkos kopumā, vēlmi būt laimīgiem, bet nespēju šo stāvokli noturēt ilgstoši. Tāpat esmu iepazinis cilvēku savtīgo dabu un bezapziņu, ne vien alkatīgā rīcībā, bet arī tādās izpausmēs kā reliģija un garīgās mācības. Esmu sapratis, ka jebko var apstrīdēt. Jebko var pierādīt. Jebko var noliegt un attaisnot. Vajag gribēt.

Biju viegli pārsteigts, saprotot, ka bez naidīgajiem, mīlošie zaudē savas lomas enerģiju ,bez kara nav miera, bez ļaunā nav labā, bez darba nav atpūtas, bez bēdām nav prieka bez vakardienas nav šī brīža. Saraksts ar pretpoliem, ar divejādībām ir garš. Sapratu, ka viss , ko pieredzu, tūlīt tiek salīdzināts, iedalīts, fragmentēts, vērtēts. Realitātes uzbūrējs dzīvo manī. Es to saucu par sevi. Tāds dzīvo katrā atsevišķā cilvēkā , radot atšķirīgas izpratnes, tradīcijas, kultūras, reliģijas, ticības, dogmas. Radot atšķirīgas es izpratnes.Es jautāju sev- kas mūs vieno?
Es zinu, ja mīlestība būtu tā, kuras diapazonā dzīvotu cilvēki, tad nebūtu karu, vardarbības, robežu, reliģiju, patversmju, bērnunamu, pansionātu, slimnīcu, tiesu, izglītības sistēm reformu, ekonomisko krīžu un varbūt pašas ekonomikas nebūtu. Tad nebūtu ne tirānu ne upuru. Tad vēsturi nerakstītu uzvarētāji un vēstures grāmatās , karu gadskaitļu vietā rakstītos saprāta izaugsmes dati. Tad daba nebītos cilvēka. Tad cilvēks zinātu savu būtību – radīt.
Es zinu , ja cilvēks būtu mīlestība, tad, tas nekritizētu, nepierādītu, neskaldītu un nevaldītu. Tas izzinātu un iepazītu sevī visu ,kas dots laimei. Bet vispirms, cilvēks būtu spiests sevī atklāt un atzīt nosacītību.Viltus mīlestību. To ,kas ar noteikumiem spēlējās.
Es zinu, ja es mīlētu dzīvi, ne manam ķermenim , ne garam, tad nebūtu psiholoģisku sāpju. Mana sirds tad nelūztu, mans vārds tad nesāpinātu. Tad man nevajadzētu lūgt palīdzību ne zīlniekam ne ārstam, ne guru, ne policijai, ne juristam, ne brīnumdarim. Tad man nebūtu jāvēl tev to, kas tev ir, ne veselību, ne naudu, ne laimi, ne prieku. Es zinu-Mans ķermenis spēj pašsakārtoties, atveseļoties, tas gudrāks par ārstiem un pesteļotājiem. Gars – nemirstīgs.
Es zinu, ka bailes rada bailes, un nemiers sēj nemieru.
Un tomēr:- saku paldies visām nemīlestības izpausmēm sevī un pasaulē. Mana pateicība sākās apziņā, ka esmu slims, atdalījies no kopuma, vardarbīgs un nosacījumu pārņemts.
Es pateicos laikam un telpai. Tam zibens īsuma brīdim, kurā varu būt un pieredzēt. Ķermeni un garu. Slimie kopā ar veseliem, ļaunie ar labajiem, bijušie ar esošiem, mēs visi virzamies pretī pašsapratnei. Un tas nav mūsu nopelns. Tā ir evolūcijas kurtuve, kuras gaismā, mēs spējam ieraudzīt patiesību. Sevī un pasaulē. Tas notiek tā pamazām, kad dievs no mākoņmaliņas, ieslīd sirds apvidū. Kļūst tuvs. Kļūst kopā.
Caur sāpēm un ciešanām , esam šodienā. Pārdzimstam jaunai dzīvošanai. Kopābūtībai. Mans , laika atskaites punkts, joprojām sākās manī. Tas ir cilvēcisks. Ja paskatos uz cilvēku vēsturi, tad spēju saredzēt tajā virzību. Senu apziņas evolūcijas kustību pretim šodienai. Mērījumi palīdz man nepazust esības bezgalībā, bet tie ir tikai atskaites punkti. Tie nav kopējā patiesība. Mērījumi mani piezemē , bet neliedz sajust debesis sevī.
Kā cilvēks , esmu iesprūdis šaurajā bezizejā, būt- nebūt sajūtā. Vinnijs Pūks iesprūda Zaķa mājas caurumā. Es ņemšu šo pasakas ( vai īstenības?) varoni- lāci, par savu līdzgaitnieku manā ceļojumā pie sevis paša.
Iedomājos to skatu, kad lācēna dibengals ārā, bet purniņš iekšā. Var jau būt, ka otrādi. Es pat nezinu, esmu iesprūdis ieejot vai izejot. Monologs:
• Oho! Kas tad nu? Šitā jau , nu , tā , kā , laikam gan , netieku ne uz priekšu, ne pakaļ, tas ir nu atpakaļ.!
• Mēģināšu pats laukā. Ne kur atsperties, nav. Ne nav kur ,aizkā pievilkties. Lai vai izvilkties.
• Man sāk bail. Spēks nav un ir nav labi vēderam. Man svīst un puksis man. Spiežās . Nu , ka es kā puksis no manis, tā es ka varētu no cauruma izspiesties. Puhh tā….
• Pie tam , es neredzu dibenu. Dibens ārā , to redz citi. Ja nu citi padomās?
• Man te tā tagad nav jābūt , man jābūt būtu savādāk, citur būt.

Un tad Pūks atminās savupaša gudro atziņu:
„Ir jādara, tas , kas ir jādara, bet nav jādara, tas , kas jādara nav”

Šajā mirklī, manī esošo Vinniju, skar vēlme saprast darāmo un atliekamo darbu secību, organizējot rīcības plānu paša izglābšanai. Saprotams , mēs abi ar lācīti, gribam būt laimīgi. Laimīga būšana, nunekā nav pielīdzināma iesprūšanai caurumā.
Ir tā, ka nav. Nav iespējams tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tas ir laiks mierīgai apcerei.

Cik gan bieži mēs domājam par brīvību, laimi, mīlestību, saticību,sasniegumiem, varēšanu, kā par kaut ko nākotnē. Mēs steidzamies garām tam visam uz ko ceram. Mēs nespējam baudīt stāvokli, kurā redzam sevi nespējā tūlīt noņemt problēmu, rast risinājumu. Tā mums traucē. Mums traucē nesaskaņas, slimība, konflikti. Mums traucē laika apstākļi, garastāvoklis un noskaņa. Mums vienmēr traucē ārējie apstākļi vai iekšējās sajūtas. Mums māca, ka jāsteidz nenokavēt iespējas. Mēs sasteidzam dzīvi. Vai mēs spējam saskatīt sevī spēju nekontrolēt dzīvi. Neierobežot tās
tecējumu pat tad, kad tas šķietami apstājies? Vai mūsu gars var justies brīvs, ja ķermenis nevesels, dzīves situācija dramatiska, vai iespējas ierobežotas?

Un ko darīt, ja nav ko darīt, nevar darīt vai nezini kā darīt? Tad, kad nelīdz zināt saukļus, tādus , kā : celies, mosties , strādā!”, Un tad , kad teiciens: rīts gudrāks par vakaru, nu jau 1000 reizi ir tikpat bezjēdzīgs vakar , kā šorīt?

Mēs ar lāci nolēmām netērēt laiku velti, vai izmantot esošo situāciju lai…..
Atcerētos kādu senu patiesību:- viss mainās, un tas , mūsu gadījumā nozīmē , ka caurums mainās, iesprūdušais ķermenis mainās, domas un sjūtas arī mainās. ‘
Mums jāgaida izmaiņas, bet lai laiks joprojām netērētos velti, mēs izdomājām to veltīt ……..
Savu sajūtu izpētei.
Es sevi mierinu ar domu, ka ala un mans ķermenis mainīsies, lai tad es no alas , vai tā no manis varētu atbrīvoties. Un tā domājot, ieklausījos savā domā. Pirmo reiz, man bija interesanti būt savas domas uzklausītājam. Ievēroju, ka mans ķermenis , tūlīt atsaucās uz domu. Tā bija optimistiska, un ķermenis sajutās labāk. Drīz pēc tam , man padomājās, ka esmu gluži viens . Domai pievienojās uztraukums. Ā. Arī uztraukumu es sajutu sevī, kaut kur visur kur.

Varbūt ši ala, caurums un iesprūšana, ir mana iespēja , motivācija pabūt ar savām domām un iepazīt to dabu.? Es saukšu to par pašpieredzi. Ieklausoties sevī .Saprast- kā ir. Jautāt- kā jābūt? Apzināties visu to , ko pieredzu sevī. Varbūt necelt galvu debesīs , nesniegties zvaigznēs? Varbūt ļauties nedomāt par augstām vibrācijām, visuma labvēlību, baltajām dieniņām ,apgaismību un pestīšanu. Varbūt atlaist garīgumu uz visām debass pusēm? Varbūt ieaugt savā ķermenī, piedzīvot to uzmanīgi un nesteidzīgi? Sajust attieksmi pret rokām , kājām, sirdi, plaušām. Saprast, kā tas dzīvo. Ka tas dzīvs. Ievērot tā vajadzības, dot tam un atņemt, paeksperimentēt ar tā formām un saturu.
Vēlmē- just labi un justies labi. Piedzīvot veselību un uzzināt, vai veselā miesā tiešām mājo vesels gars?
H.

Nepabeigta doma.
Vai ir kas pabeigts?

Ļaudis gaida labestīgu, bet galvenais- negaidītu vārdu. Tā, lasot manus teikumu salikumus, saka draugs . Viņš iesaka man rakstīt, pierakstīt un apkopot, piebilstot, ka man labi sanāk. Nu , es nezinu ( nezināšana ir mana frekvence, un ar to mēģinu , vai vienkārši sanāk, aptvert manas ikdienas stūru stūrus, plakņu plaknes). Pēdējā laikā, (kas ir pēdējais laiks?), pieķeru sevi domājam, un klusi čukstot atskaņās. Kādas ir blaknes manai nezināšanai? Atceros Sokrātu. Viņš, visu laiku izcilākais nezinātājs, manā iztēlē dzīvo manī. Nezinot, viņš risina sarunu ar cilvēku, kurš apgalvo, stāsta, pierāda, aizstāv. Jautājumi, kurus saņem stāstnieks, rada vajadzību vai nespēju iedziļināties , varēt izzināt pašteikto. Iespējams uzduroties pretrunām sevī pašā. Vai tavā tuvumā ir cilvēki, kuri tevi pamazām pieved pie pašsapratnes? Tādi, kuri ir šķietami nevēlami, tomēr ilgtermiņā skatoties- skolotāji. Tādi, kuri tev nedod to , ko tu gribi uzreiz, nepalīdz izdzīvot, bet māca dzīvot. Pašam spēt atbildēt par visu, kas notiek tavā iekšā, tavā ārā.
Es pats esmu noilgojies pēc sava negaidīta vārda. Tie, kas nāk no manis ikdienā, ir tik pieredzēti, zināmi un lietojami. Tie, kas manī neizzināti, brīnumainā veidā, reizē un sajūtā dzimst bez apdomas. Tad , kad pats tos negaidu un neplānoju.
Tad , ar interesi tos noklausos, baudot vārdu vibrācijas. Tiklīdz vēlos tā turpināt ( tas ir , esot kā atvērtam kanālam negaidītām dzīves izpausmēm), parasti , uzrodas ierastība. Tā nu es trenējos ķert mirkli, kad manī esošā ierastība piemigusi un tās vietā top neparastais.
Es zinu , ka mūsu jēgpilnums , tas, kam piešķiram nozīmi ir personisks. Tātad, dažāds.
Es gribu būt brīvs no saviem vērtējumiem, ļaujot sev un citiem visiem būt tādiem, kādi esam. Neradot pretestību un nebūvējot aizsargmūrus. Sieviete manā stāstā klausoties reiz teica: „Es uztveru to, ko tu saki, bet tas, kā tu to saki, man liek justies nebrīvi”. No tās dienas es trenēju savu sakāmo teikt apzināti. Ja man kaut kas liekās nepieņemams, tā vietā, lai to apstrīdētu, saku savus argumentus , pirms tam , mēģinot atrast neitrālo ātrumu. Ieaugt un iesakņoties nevis emocijā, kura pārņem manu mieru, bet sajust sevi mirklī , kurš ir.
Nav ātru izmaiņu, tomēr tās ir. Es sapratu, ka tas ,ko saku, rakstu, domāju, tas , ko pieredzu sajūtās, emocijās, pieskārienos, uztverē, viss tas tā pašlaik ir. Nu ir tas tā un viss. Ja gribu to , kas ir padarīt neesošu, tad tas ir vienalga. Paslēpts. Es sapratu, ka esmu paredzams, un mani var saplānot. Manu raksturu izzinot, kāds cits itin viegli, spēj veikt manipulācijas sev vēlamā virzienā. Mani var piejaucēt, aplaimot , sanervozēt. Mani var sūtīt karā jeb partijas uzdevumā, sabarot, uzpirkt, darīt svētu. Manu sapratni par to, kas esmu , nosaka mana pieredze, manas zināšanas paša vēsturē un visās tuvākajās , laikā un telpā mītošajās vēsturēs. Sev esmu tas , ko atceros. Citiem esmu tas, ko citi atcerās par mani. Atmiņa nosaka manu esību nomoda stāvoklī.
Es mēdzu aizmigt un nebūt tas, par ko sevi uzskatu tad, kad manā priekšā aust jauna diena.
Un tad, kādā brīdī , sāku vērst uzmanību uz sevi pašu. Kas manī mani radījis un uztur? Kāda ir mana personība sev pašai, ko esmu iemācījies un kā to lietoju. Ko izstaroju un kā dalos, no kā pārtieku? Kas ir tā mana daba? Kā tā izdzīvo starp citām dabām. Viens no pamatjautājumiem sev pašam- vai esmu priecīgs dzīvot?
Mani skar viss, ko pieredzu. Viss tas mani veidojis un turpina veidot. Ir manī vilkme uz to šo, un nav man vēlmes un motivācijas (spēka) saredzēt un sajust iespējas mainīties. Ja nav spēka atzīt, tad gluži saprotams, nav nemazākās enerģijas darbībai, kas vērsta garīgās un fiziskās veselības rekonstrukcijai.
Kaut kur dziļāk kā virspusīgā domāšanā, es pieredzu sajūtu, ka spēju mainīt savu realitāti. Šī pieredzēšana nav ikdienišķa. Ikdienišķa ir rosība ierastā vidē, diženi raženi dzīvojoti, strādājoti, mīlējoti. Pēcāk jau sastrādāto, samīlēto, sadzīvoto ķermeni un garu ārstējoti, uzticot sevi tiem, kas sakās zinām, kā glābt. Ārstiem miesu un psihi uzticot. Skolotājiem, kas savas zināšanas apguvuši personīgi nepieredzot vispusīgu drošības sajūtu no tā, ko tie liecina.
Un tad secinu, vienīgais, kurš var palīdzēt man- ir manī. Es vēl varu paspēt iepazīt sava neveseluma dabu, salasīt tā mācības, un pārradīt savu pasauli. Nometot visus , acis sedzošos plīvurus. Visas iedomātās varbūtības , baiļu skavās savažotās realitātes. Es vēl varu saprast un patekties bijušajam, lai kļūtu jauns rāmi priecīgs, redzīgs, jūtīgs radījums. Tāds , kas nedomā bet zin, nedzīvo atmiņās, bet rada un bauda dzīvi, tās patiesās krāsās. Patiesākās.
Ja nespēšu, tad vismaz būšu mēģinājis. Kamēr nav zināšanas, man palīdz neziņa. Varbūt man liekās, ka jūtu nezināšanas blīvuma šķaidīšanos. Tas , vietām kļuvis pieņemto faktu atvieglots.
Nepabeigta doma. Tā lai paliek. Stoppp! Klusums….

Saplūsme.
Saplūsme. Kad divi vienā. Kad nav tu nav es. Smalka , visaptveroša enerģija izdzēš bijušo un nākamo. Radoša esība , ar sevi pašu piepilda tukšumu, vienatnībā izdomātās ,piecerētās skumjas.
Darinot koka putnus , pārpalikumos atkal redzu putnus. Un re nu kur saredzētais, knābju smalkos galiņos rakstītais stāsts. Koka mizas sūnu un ķērpja trauslajā mierā atlaidušies putni. Attiecībās ar mirkli. Spoguļojoties otrā. Kad laiks apstājies , kad laime būt. Tuvas attiecības , tad ir mans spoguļattēls. Tās rāda man manī esošo. Tās man liek būt atbildīgam par attiecībām, neuzliekot atbildību tam otram. Tas otrs man parāda manī esošo spēju un nespēju kopumu. Tas otrs man mani pašu liek apzināties, Izzinot sevi attiecību spogulī , Lai varu atmosties no domāšanas verdzības, no īstenības zināšanas, no sākuma un gala robežu kontroles. No pretestības , kas manī. No savas es izpratnes. Un ja esmu vienatnē, esmu liecinieks iekšējai kustībai, Redzu un vienatnē piedzīvoju savas izjūtas stāvot Vientulības okeāna vidū, uz tagadnes salas. Vienīgās vietas , kurā katrs mirklis, katra radība ir patiesi dzīvi. Tie nezin, kāpēc tie ir. Tie ir, jo tie ir. Tie māca man atbrīvoties no biezajām aizsargkārtām, no tūkstošgadīgiem vēstures putekļiem manī. Tie vēdina un dzēš manu pieredzes spriedzi. Tie liek man aizmirst un atmest to krāsaino stikliņu, caur kuru skatos uz sevi un pasauli. Redzēt esošo, bez redzamā interpretācijas. Nezinot, Zināt.
***

Ne tu pirkstiņš, roka, ne plecs,
Tas tavs ķermenis.
Ne tu jauns vai vecs.
Tie tavi laika dati, atpakāl skati.
Ne tu smadzenes, ne doma, prāts.
Tie tikai uzbur ilūziju,
Tavu domu frustrāciju.
Tavu atdalīto vienu,
Tavu paradīzi elli,
To ,kas atdalīts no visa,
To kam sava politika.
Tas viss ir tavs , tev piederīgs uz laiku,
Tas piepildās un nodzen tvaiku,
Tas Vienmēr noveco un mainās,
Tas gadalaiks un dabas ritmi.
Kas atnāk ne uz palikšanu
Tie Projām steidzās.
Sākās – beidzās.

Tas ,ko tu par sevi sauc,
Tik nolāpīti reizes daudz,
Ir tevi priecējis un sāpinājis,
Tas tevi piepildījis, smēlis tukšu,
Tas teicis- dzīve skaista,
Tad drīz vien – prātā jukšu,
Tāds godā celts un nolādēts,
Tavs gājiens dzīvei cauri,
Tavs celiņš iezīmēts.

Atver savas vēstures grāmatu,
Šķir dienkopas , netaupi nopūtu,
Cik maz gan to balto dieniņu,
Maz prieku, godu, ciemiņu,
Tik maz tu esi saņēmis , noturējis,
Tik maz esi spējis , pievarējis.
Tik daudzas ticības, cerības,
Pašam ar sevi derības.

Tu vienmēr gaidi,
Tev liekās , vēl būs,
Laime , prieks un mīlestība,
Atklātība, saticība.
No dienas , cauri caur gadiem
Tu meklē debesīs kaktiņu,
Kur mieru satikt ilgstošu,
Bet tavas māsas atmiņas,
Apmiglo skatu,
Griež likteņa ratu.
Tās runā tavā balsī,
Tās dzērves , lidojošas kāsī,
Tās deja- atmiņu valsī.
Un tu tām tici , tu piedzīvojis esi,
Karu un mieru, gandrīz reizē.
Tu domā un iedomājies,
Par visu no sava skatupunkta,
Tev šķet , tu zini,
Savu sākumu,
Sava stāsta scenāriju.
Un romāna galvenais varonis,
Līdz nāvei noguris,

Vai aptvert vari, ka dzīve,
Ir bezceļu lauks?
Vai jūti, savu klātbūtni dievišķā mistērijā?
Vai jūti sevi kā asini , visuma artērijā?

Bet,
Tu stāvi uz ierastas takas,
Tu pazīsti skatus, sajūtas un smakas,
Tava veselība vāja,
Nav spēka un gribas, nav ceļa rādītāja,
Tu dzīvot negribi, mirt baidies,
Un katru jaunu dieniņu,
Tu piedzīvo bijušo pagātni.
Uz nolemta ceļa stāvot,
Tavas actiņas nogurušas,
Un bālā miesā,
Tu sevi vienmēr par kautko tiesā.
Nav mirdzuma vairs kā jaunībā,
Nav jaudas, nav naudas, nav baudas.
- tik ciešanas.

Tavi gēni , iedzimtā daba,
Nav ne slikta ne laba.
Tava būšana , saprašana,
Ir tava tapšana- pārtapšana.
Tavas sāpes un kļūdīšanās,
Kur radušās – tur atstājamas.
Tās tavi skolotāji,
Tās ceļa rādītāji.
Ja apstājies esi un nezini,
Ja liekās , ka grūti ir dzīvot.
Paņem koka zaru rokās,
Paloki to un sajūti, kā lūzt tas vai lokās,
Ieklausies skaņā,
Sajūti plaukstās,
Vienalga , siltās vai aukstās,
Tu esi tas , ko savās rokās turi.
Tu vari laimīgs būt jau tagad,
Ja spēsi sajust to ,kas kopīgs,
Tavam ķermenim un zaram,
Tavam mieram , tavam karam,
Miesai tavai, manai, garam,
Visam , kas bijis
Visam , kas ir.

Ja sajust sevī visu spēsi,
Ja būsi un nepiederēsi.